Kā es urbšu!

Pēdējās pāris nedēļas gandrīz nepārtrauktā režīmā mocos ar sliktu dūšu (NĒ, ES NEESMU STĀVOKLĪ. Tad jau drīzāk vēzis), pamatīgām galvassāpēm + sirdsklauvēm un reiboņiem (pirms tam bija tikai pusģīboņi). Bet uz kursiem jāiet un darīšanas jākārto. Tā nu šodien BEIDZOT vedu labot savu dārgo (Ne naudas izteiksmē. Nu varbūt mazliet.) urbi, ko, kā jau stāstiju, biju nobeigusi pēc pirmā cauruma sienā.

Servisu kartē atradu - kaut kur starp Pļavniekpurvciemu (neatšķiru šitos) un Dreiliņiem. Vienvārdsakot, čuhņā. Apskatīju transporta iespējas un izvēlējos 17. trolejbusu, jo bieži iet un aizved gandrīz līdz galam. Bišķi jāpaiet.

Sagaidīju. Iesēdos. Braucu, braucu, braucu. Rajons totāls un absolūc. Mana Jugla ir Mežaparks, salīdzinot ar tām drausmām.

Aiz šausmām par rajonu gandrīz aizmirsu izkāpt.

Eju no rīta internetā apskatītās kartes norādītajā virzienā. Turpat jau jābūt. Apeju ap mājas stūri, aiz kura gaidīju ēku kompleksu. A tur - pļava (tad laikam tie bija Pļavnieki). Bet varbūt purvs (tad varbūt tomēr Purvciems. Dievs ar viņu). Pēc gabaliņa - autoserviss. Paprasu, kur jāiet - vēl 200-300m un vēl mazbišķiņ. Netālu.

Bet man:

1)berž zābaks (pie tam ir sasodīti smags, jo pretīgā laika dēļ neko smuku vai vieglu vilkt nevar - vajag tankus, ar ko forsēt šķīdoni)

2)gribas vemt

3)baisi sāp galva

4)urbis kļūst smagāks ar katru soli

5)lieti un vēji sitās logā, pardon, slapjš sniegs un vējš sejā.

Laime neaprakstāma.

Eju. Eju, eju un eju. 300 metri jau sen garām, bet pļava nedomā beigties. Izklaidei gan pa ceļam viens grausts un viena siltumbūda pa vidu zaļai, ar zāli un sūnām apaugušai strīpai visa ceļa garumā. Beidzot pļavas vidū - biroju centrs! Daudz lielu māju ar dažādiem krāsainiem uzņēmumu logo, iežogotas un ar sarga mājiņu. Sarga nav. Plats, taisns, labi notīrīts ceļš ved teritorijas dziļumā. Gājēju ietve ledū, nu ja, gājēji jau nav cilvēki. Dzīvnieki kaut kādi, iet ar savām kājām. Nožēlojama atpalicība, barbarisms. Drīz jau kājas vairs nevajadzēs, atrofēsies, tāpat kā aste.

Galva un citas vietas joprojām sāp, vemt arī gribas. Acis pieķepušas ar slapjo sniegu. Urbis jau sver tuvu pie 20 kg.

Apņēmīgi slidoju uz priekšu - pa braucamo daļu iet nevar, nobrauks vēl. Mani jau nu noteikti.

Palaižu garām mašīnu un mēģinu šķērsot ceļu. Mani gandrīz notriec velokurjers. Ko lai dara, nepaskatijos, jo KLAUSIJOS, vai nebrauc vēl kāda mašīna. Bet tādam ta motora nav!

Beidzot uz kādas ēkas redzu lielu uzrakstu BOSH. Jā, beidzot! Urbis palielinājis savu svaru uz kādiem 30kg. Domāju - ieiešu servisā, lamāšos, kā šitādā čuhņā vispār drīkst nolīst!?

Iekšā meistars skaisti sirmu galvu, iesaka apsēsties, kamēr runājas ar cilvēku pie letes. Silts. Dusmas mazliet izkūst kopā ar sniegu acīs.

Kad pienāk mana kārta, meistars apskata uzbi un nez kapēc pajautā, vai es esmu atbraukusi ar sabiedrisko transportu. Kad atbildu ar "jā", viņš manu loloto uzparikti nodod tālāk citam meistaram un piesaka ekspresremontu, lai meitenei nav jābrauc otrreiz. Mana sirds izkūst. Pasūdzos par tālo nācienu, viņš izved mani ārā un parāda, kur jāiet un ar ko jābrauc, lai sanāk ātrāk, kuru transportu man labāk izvēlēties.

Gaidot no aparāta leju ūdeni, lai iedzertu pretsāpju ripu. Meistars iesaka pieliet silto ūdeni, lai neapsaldēju kaklu.

Pēc 15 minūtēm urbis ir gatavs, viegls kā spalviņa, es - laimīga.

Pošos projām un meistars, pavaicājis, vai gadījumā nezīmēju, uzdāvina man mapi zīmējumu pārnēsāšanai (oriģināri - zāģu pārvietošanai, bet mākslai der lieliski).

Novēlu viņam lielisku, lielisku, LIELISKU dienu un dodos prom ar smaidu līdz ausīm.

Autobuss ir tieši tur, kur meistars stāstija, nāk tūlīt un pat galva uz brīdi piestājusi sāpēt.

Kad izstāstiju šito draugam, viņš, šķiet, kļuva greizsirdīgs. Teica, ka es piekristu, ja meistars būtu mani bildinājis. Jā, piekristu arī!

Paldies!

KĀ ES TAGAD URBŠU!!!