Zivs pūst no galvas, bet tīram to no astes

Zivs pūst no galvas, bet tīram to no astes - šodienas raksts Neatkarīgajā rīta avīzē (linkā tikai mazs gabaliņš no tā, pie tam ne tas labākais) - intervija ar Jāni Ādamsonu par valsti, policiju, naudu, nabadzību un pohuismu. Un tā kā pašai pēdējā alikā bijušas nopietnas pārdomas par pēdējo, tas manas smadzenes sabuhņija un lika uzrakstīt kaut kripatu no tā, ko par to visu domāju. Protams, nebūs tik labas pārdomas kā tramvajā, kur to lasīju un prātoju, bet tā kā pagaidām blogerī teleportiskie ieraksti vēl nav pieejami, tad būs jāpacieš saīsinātā, pusaizmirstā versija.





Rakstā, blakus pārējam, tiek runāts par to, ka būtu muļķigi gaidīt no LV policijas atbildīgu rīcību, ja tur maksātā alga ir smieklīga, nav valsts instancēs tik populāro prēmiju un par veselības/dzīvības apdrošināšanas, kas policistiem būtu diezgan piemērota, ne?


Ka policistam, lai varētu izdzīvot, protams, ir jāstrādā vēl kādā darbā, lai varētu - izdzīvot! Ne jau sporta mašīnai, villai jūras krastā vai vēl kaut kam, ko automātiski ierindojam šādu ekstralietu sarakstā. Plikai izdzīvošanai.


Un tad jau nav brīnums, ka tie darbi, kas domāti sviestam uz maizes, reizēm var aizvest neceļos - jo nepārtraukti blakus ir jauni un jauni neceļu gājēji, kas kādā brīdī var paņemt aiz rokas un aizvilkt pa kreiso taku.


Taisnība vien ir, es no policijas drīzāk baidos, nekā gaidu palīdzību. Tumšā vakarā labāk turēšos tuvumā 16gadīgam skeiterim, nevis vīrietim policijas formastērpā - jo neuzticos.
Bet visdrīzāk arī skeiterim būs vienalga, ja no krūmiem izskries virinātājs - izvarotājs ar sarkanām acīm un putām veļamies pār lūpām.


Šī vienaldzība ir mūsos tik dziļi, ka to pat vairs nepamanām. Tas, ka valdošajiem ir vienalga par tautu - tas jau man nav pat vairs jāsaka. Un arī vienkāršajiem cilvēkiem ir vienalga vienam par otru, par saviem bērniem, par mūsu mazajiem, četrkājainajiem brāļiem, par pašu vēsturi un kultūru, savām saknēm.Un tas iet roku rokā ar necieņu vienam pret otru, aug par vēlmi uzkāpt otram uz galvas, lai tik pašam labāk.



To vienaldzību mēs redzam katru dienu, ikdienišķajās situācijās - kad kāds:


ļauj sunim nokārtot nopietnas darīšanas taciņas vidū - un, protams, nesavāc rezultātus;


ielien veikala rindā pirms Tevis un mēģina apgalvot, ka "ja zģes stajala uže davno", tas nekas, ka redzēji savām acīm, kā tā tante neuzkrītoši iebīdijās Tev priekšā;


uzkāpj uz kājas, pamana - pat uz Tavu kāju ar savu zoles nospiedumu paskatās - bet neatvainojas;


metas iekšā tramvajā pat nepalaižot garām izkāptgribētājus, toties ar asiem elkoņiem pagrūžot priekšāstāvošos iekāptgaidītājus;


neatvainojas, kad kaķa izmēra suns aiz savas iedzimtās negantības ir Tev uzklupis un sirds no pārbīļa gandrīz izlēkusi pat ne pa muti, bet jau - nāsīm!;

kā arī:

tie miljons sētnieki - un pilsētas apsaimniekotāji, kam sniegs un ledus ir neredzēta dabas stihija, tādēļ pēc kārtējā kritiena makšķerē savas mantas no visām blakusesošajām peļķēm;

tie tramvaju vadītāji, kas galapunktā vēro, kā iemirdzoties zaļajai gaismai cilvēki metas pāri ielai, lai paspētu uz tieši šo reisu, teciņos skrejošā pūļa (jo sētnieki nav notīrījuši 15 cm biezo sniegu)degungalā aizcērt durvis, pabrauc 4 metrus...un uz divām minūtēm apstājas pie jau vienu minūti degošās sarkanās gaismas;


un vēl un vēl, un vēl, un vēl.


Un ja mēs tā rīkojamies pat tik mazās lietās, kāpēc jābrīnās par nemaksātiem nodokļiem, draņķīgiem ārstiem, piemēslotu vidi, stulbiem apsargiem, virspusējiem skolotājiem, milzu uzcenojumiem un vēl, un vēl, un vēl, un vēl.





Bet jāmēģina nedomāt (man mamma lika) par slikto, bet labo.
Un tā nu mani priecē tas, ka mana draudzene, stingra un pragmatiska kā slotas kāts (tas ir kompliments) - precas! Tā vienkārši, ziemas vidū, kleitā, kuras platums (šaurums) ļautu iespraukties pat slotu skapītī (cik piemēroti), ar mini skaitu viesu, nestreso vispār, raudāt netaisās (un vēl, trakā, ļauj man sevi krāsot uz to pasākumu - tas nozīmē, ka viņai ir dzelzs nervi un veselīga humora izjūta, ā, un nedusmojas, kad piedraudu viņas pusotrgadīgajam bērnam, ka ja viņš nebūs mierīgs, pieskočošu šamējo kaut kur - neiedomājami, cits mani būtu izsviedis pa durvīm un pieprasījis kompensēt psihoterapeita apmeklējumus mazulim 4 gadu garumā - jo mazais sāka raudāt pēc tā) - kas var būt skaistāk par to!


Kaut kā tā. Aber tagad jāiet izmazgāt otas, lai rīt no rīta uz līgaviņas sejas nesanāk neplānots avangards.


Arlabunakti!

Āāā, noskatījos šodien "Karaļa runu". Ir laba. Man ļoti, ļoti patika.