Es jau kaut kad teicu, ka esmu tas, ko šobrīd lasu. Tā nu tikko biju izbijusi otršķirīga aktrise ar exvīru - neveiksmīgu mūziķi - narkomānu, kas viena audzina brīnišķīgu dēlu un ir draugu mīlestības ietverta.
Vienlaicīgi esmu arī kādreizējā izbijušās aktrises draudzene, kas nomira autoavārijā, kad šķērsoja ielu neatļautā vietā, dodoties pēc diētiskās kolas. Patiesībā es arī tik tiešām tā varētu nomirt.
Tā nu šobrīd vēlos viena audzināt bērnu, vēlos vieglo kolu, cigaretes un baltvīnu (nu labi, tās cigaretes es gribu jau vairākas dienas, tikai valdu sevi), vēlos rokassomiņu zeltīta ābola formā.
Vēl es gribu, lai man nesāpētu ELKOŅI(kā to var dabūt gatavu? Nav ne jausmas), gribu no sapja izvilkt kādu no savām simts zīda kleitām, uzvilkt kazokādas jaku un iet uz Ricu dzert šampanieti. Gribu uzkrāsot melnas acis un iet ballēties. Tas nekas, ka ir dienas vidus. Gribu mācēt dzīvot augstpapēžu kurpēs 24/7. Gribu mācēt būt pilnīgi bezatbildīga, par sekām nedomājoša, droša, pārliecināta, eksotiska.
Bet jāķeras pie mājasdarba krāsu mācībā un jāizslauka dzīvoklis. Matus šodien nemazgāšu, drēbes gan. Uztaisīšu garlaicīgas pusdienas un apēdīšu. No vieglās kolas man sāp vēders.
Pēc tām cigaretēm varbūt tomēr vēlāk aiziešu. Tāpat vairāk par pusi no vienas nepieveikšu.
Vakar atcerējos, kā kādreiz sapņoju apprecēties ar Vestardu Šimkus(u?). Joprojām viņu apbrīnoju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru