viss mainās

Kopš pēdējās siermaižu ziņas jau reizes 3 esmu iesākusi jaunu postu, bet kaut kā vienmēr neesmu jutusi pārliecību par teikto un nekas nav nonācis "on air".

Esmu no darba brīva meitene, pirms kādas pusnedēļas laimīgi dzīvojos vecāku mājās, kā traka lasīju visus iespējamos un pieejamos preses izdevumus, ravēju mauriņu, stādīju puķes un internetā uzturējos 10 minūtes dienā. Atcerējos savu sapni par brīnišķu dārzu vecumdienās un sapratu, ka tas tiešām ir jāiekļauj plānā. Satiku 6 mazus suņus vienlaicīgi, viņi mīļoja mani un es viņus, mana suņumīļa sirds izkusa un palika turpat zālienā. Sāku lēnām atgūt stabilitāti.

Jau atkal esmu aizmirsusi, kas bija TAS, ko gribēju pateikt tieši šinī ieraksta, bet esmu tā iesprūdusi apjukumā, ka viss aizmirstas vēl ātrāk, nekā parasti.

Biju muzeju naktī, man galvā uzmodificējās divi varoņi Būblis un Ūderītis, par kuriem (cerams,)šeit taps pasaka.

Netipiski Miss Mājās Sēdētājai muzeju nakti pavadīju ne tikai muzejos, bet arī bāros, pie tam patīkami pavadīju. Satiku pārsteidzoši daudz pazīstamu cilvēku (jo nūģi, kas es esmu, 1)nebārojas 2)ja arī bārojas, viņu draugi arī parasti ir nūģi, kas galīgi un totāli nebārojas, līdz ar to - paziņas satikt ir neiespējami). Varbūt tomēr neesmu tāds nūģis.

Lēnām atkal mēģinu kārtot māju, kas nozīmē vispirms visa sajaukšanu 3x vairāk neka pirms tam un tad ar sakostiem zobiem un veldzējošām interneta pauzēm salikšanu visu pa vietām + putekļu slaucīšanu un slaucīšanu un mazgāšanu. Ciest nevaru kārtošanu. + cīnos ar kašķi, kuru esmu nez kur saķērusi un tas nozīmē papildus mazgāšanu un gludināšanu (kas arī mani nesajūsmina.

Labi, back to work, turiet īkšķus par mani, lai nenojūku no jucekļa mājās un galvā!