Pirms kādas nedēļas,kad viss bija kārtībā un es uzzināju, ka man būs darbs, biju sev neraksturīgi priecīga un nesatricināmi labā garastāvoklī, varētu teikt, ka pat līksma. Pat krietni sliktas ziņas nespēja mani novest no miera un optimisma takas. Taču daba prasa savu un es jau kādas 24h esmu atkal vecā labā pohuistiskā un depresīvā Stīna.
No patiesi lielā prieka par dzīves sakārtošanos un tiešām foršo jauno darbavietu (darbs gan nav viegls) mani izsita saruna, kurā nācās atklāt nekad nepateikto patiesību, ko cilvēks pats savu domu tumšajos stūros vienmēr ir zinājis, tikai visu laiku centies to neaiztikt un neizrunāt.
Es nezinu, vai labāk būtu bijis šīs domas paturēt pie sevis, jo tas liktu nepatikšanām krāties, bet šī saruna lika lietām sākt kārtoties, taču 1) iespējams, sačakarēja vienas attiecības
2)lika man justies izcili draņķīgi - mani šobrīd moka gan morālās paģiras, gan stipras vēdergraizes.
Cik gan daudz ciešanu, nepatikšanu un pārdzīvojumu var izraisīt viena cilvēka neapdomīga rīcība!
Kāpēc man tas viss ir vajadzīgs, reizēm nodomāju, ja var vienkārši apgriezties un aiziet.
Un brīžiem vispār gribas aizmigt un nepamosties.
1 komentārs:
loti interesanti, paldies
Ierakstīt komentāru