 |
| Mēģināju atrast kādu bildi, kur redzams neveiksmīgs lokšāvējs, bija atrodama tikai Katnis Everdeen'a un asiņojošas rokas ar bultām tajās. Tad nu manus panākumus raksturos šis attēls. |
Par to, kā man gāja vakar, es labāk nestāstīšu, jo zaudēšu visu atlikušo godu jūsu, cienījamie lasītāji, prātos.
Šodien arī itin interesanta diena, pateicoties divām lietām: lokam un Marķīzei.
Diena sākās lieliski, skaists rīts, kur mamma tika aizsūtīta uz Tartu un tētim pienestas miljons tējas. Daudz sēdēju ārā, daudz mazgāju traukus, tātad gan darbs, gan laiskošanās. Viens liels un svarīgs punkts dienaskārtībā bija pašaudīties ar jauno loku (varu ieteikt lielisku meistaru, kurš pie tam ir ārkārtīgi smuks un jauks, tikai, sasodīts, ar draudzeni. Facebook'ā izpētīju.).
Vispirms nolēmu, ka necik stipri jau man vēl nesanāks, jo esmu totāla iesācēja. Wrong! (tulkojums mamma, kas turpmāk tiks apzīmēts kā "TM" - kļūda/aplami/nepareizi!) Izvēlējos sākt lielajā istabā, kur šobrīd noris remonts un liela durvju aile ir aizklāta ar audumu. Tātad, šaušu pa audumu. Aha, caurums audumā un bulta piezemējās vēl krietnu gabalu aiz tā.
Nākamais punkts - terase, ar vīteņiem apaudzināts tīkls. Bulta, protams, izlido cauri un piezemējas pagalmā, netālu no žoga. Saprotu, ka tas var slikti beigties (ar kādu savainotu kaimiņu, piemēram, kaut dažas blakus dzīvojošas dāmas būtu to pelnījušas), tādēļ atrodu biezāku audumu, ko drīkst cauršaut, apklāju vīteņaugu sienu un mēģinu vēlreiz. Bulta pārlido manai konstrukcijai pāri un es dzirdu, kā sāk skanēt kaimiņu mašīnas signalizācija.
Par laimi, mašīnai, kurai, protams, esmu trāpījusi, bojājumu nav, bet saprotu, ka treniņiem jāmeklē jauna vieta. Šoreiz tas ir šķūnītis, pie kura pienagloju kartonu un jau minēto bojājamo auduma gabalu. Urā, sistēma strādā, kaut vienu bultu, protams, aizšauju ne gluži tur un pa dēļu starpu tā ielido iekšā un piezemējas malkā.
Rīt šaušu atkal.
Savukārt Marķīze, sunene, kura šobrīd ir ar plastmasas konusu galvā un tādēļ tiek saukta par princesi trubā (jo "būt trubā" nozīmē arī būt nepatikšanās un "princese" ir Marķīzes iesauka), ar savu tauri sitas pret visām iespējamām virsmām un ļooooti grib iet staigāt. Es, kā ar tēta tējām, trauku mazgāšanu, lokšaušanu un slinkošanu ārkārtīgi aizņemta sieviete, protams, to atlieku līdz pēdējam brīdim (t.i., tumsai) un suns ir nocieties līdz neprātam, kaut visu dienu ir dzīvojies pa pagalmu. Piešņorēju dāmu pie garas pavadas un esmu gatava doties ceļā, tikai Marķīze aiz lieliem priekiem sāk nesties tādā tempā, ka parauj mani tā, ka ar švunku ieskrienu betona vārtu stabā. Rīt būs zilums. Liels zilums.
Kad beidzot sadzenu viņu rokā, sākam skraidīt pa pļavu (Marķīze joprojām ir pie pavadas) - un tad viņa aiz žoga ierauga savu mūžīgo ienaidnieci - vilku suneni, ar ko viņai akurāt gribas izkauties. Seko nākamais rāviens, es esmu gar zemi un viņa laimīgi - skandālā.
Kopumā šobrīd 1) ballējos, 2) rūpējos par ģimenes ģēlām, 3) slinkoju 4) pīpēju. Labs dzīvesveids, jā!
