Domāju par to, kā šī skarbā sala izveidojusi cilvēkus ar tādu "pasaule joprojām ir sena un pilna Gaismas un Tumsas būtnēm" sajūtu, kā tas ir saglabājies un kas tā ir par burvību, kas šo sajūtu liek sajust arī citiem.
Domāju arī par skandināviem - par to vienkāršo, tomēr īpašo dzīvesveidu, pasaules uzbūvi, kurā ratiņus ar bērniem var atrstāt ārā pie kafejnīcas, kamēr vecāki iekšā kafijo - un bērnu neviens nenosper, kur var mājas ārdurvis atstāt vaļā un neviens neko neaizstiepj, kur ir maz vārdu, bet daudz gaišu krāsu, tumšsarkanas mājas un klintis, karogu masti un akmeņaini ezeru krasti, fjordi, strautiņi un slavenais ziemeļnieku minimālisms - vienkāršība telpā, apģērbā, runā, dzīvošanā.
Tā es sēžu un sapņoju par redzamām un neredzamām pasaulēm, pilnām uguns, ledus un dažādiem pasakainiem kustonīšiem, kaut gan man būtu jādara pāris lietas - lai gan patīkamas lietas, tomēr no sapņošanas un prātošanas grūti atrauties.
Pirmkārt, jāsakravā somā nelielam ceļojumam,
otrkārt jāuzglezno zilas rozes uz sarkana fona draudzenes Annas Kareņinas stilā paredzētajai dzimšanas dienas ballītei. Svārkus līdz zemei un pieskaņotu
Esmu nonākusi tādā, hmm, nožēlojamības līmenī, ka jebkurās viesībās, kur ierodos, man slēpti vai nu jau arī pavisam atklāti man parāda vienu vai vairākus puišus un paziņo, ka viņi ir brīvi. Sākumā man bija neērti, tad sapratu, ka par to ir vai nu jāgruzās (kas būtu pilnīgi normāli) vai vienkārši jāuzjautrinās. Es pieturēšos pie otrā!
Tātad, dodos iekrāmēt ceļasomā citronus, medu un ūberlielu paku ar kabatslakatiņim.
Bet lai jums, mani mīļie 2 lasītāji (mamma un draudzene, nu labi es nedaudz pārspīlēju, varbūt jūs esat pieci), skaisti sapņi par Ziemeļu zemēm!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru