Esmu atgriezusies civilizācijā. Te ir lieliski, bet arī tur, mežos, purvos un laukos, bija brīnišķīgi. Un man ir lielisks darbs.
Arlabunakti!

Smukumdienas

Jau trešo dienu, trešo nakti rakstu savu grima skolas kvalifikācijas darbu. Tuvojos uzvarošajām beigām un ievadu, kā vienmēr, rakstu beigās. Bet tas izdevās tik iedvesmojošs (nu tā man vismaz šajā nakts stundā liekas), ka šķita, ka jāpadalās. Bet tā kā tas ir grima skolas kontekstā, tad iederas manā otrā, modīšstilmākslas blogā. Tā nu SPIED TE un lasi, kamēr es atgriežos pie drukāšanas - labi, palicis ir visu sakārtot, pārskatīt un piebeiKt satura rādītāju. Un PDFot, ja man tam pietiks pusaizmigušā saprāta.
Turiet īkšķus, ceturtdien eksāmens. Gala eksāmens. Oi.

Šausmas Stabu ielā, kas, izrādās, nemaz nav šausmas!

Šodien piecas stundas pavadīju humpalās. Ko tik cilvēki nedara kino vārdā!

Nu labi, mana kādreizējā bērnības humpaltrauma, šķiet, lēnām izzūd (toties sāku ieraudzīt viskautko foršu sev. Šausmas.), bet tiešām tikai mākslas vārdā es to varēju paciest TIK ilgi. Rīt no rīta atkal iešu - visu neatradām.

Staigājām četratā - es, filmas režisors - mans exkursabiedrs operatoros un tagdējais rež. mag. absolvents (ar viņu kopā ir ļoti patīkami strādāt, jo puisim piemīt tiešām laba gaume - un lieliskas manieres), kā arī galveno lomu tēlotāji - 15gadīga meitene un 11gadīgs puisis.
Jutos kā precēta sieviete, 2 bērnu māte. Un trakākais - bija forši!

London in my head

Tātad, mans lielais nedarbs bija Londona, lieliskas 6 dienas pilsētā, kur var apjukt pie tik vienkāršas lietas kā ielas pāriešana.
Biļetes bija iegādātas jau vasarā, lai svinētu savas šogad jau otrās grima skolas pabeigšanu (jo es nevarēju zināt, ka eksāmens būs tikai mēneša beigās un svinēt vēl nebūs iemesla) un galvenais - apciemotu savu senumsenu, labumlabu draudzeni, kura tur  (un viskautkur citur Eiropā) jau dzīvojas gadiem un nepeiklājīgi reti ir satiekama Rīgā.

Iepatikās man tur uzreiz, jo cilvēki ir laipni, mājas skaistas, ielas (nepārspīlēti) tīras, bodītes daudz un foršas, ko darīt - nepārtraukti.
Bija man vesela kaudze "pirmo reižu" lietu, galvenokārt ēšanas ziņā:
1) starbucks
2) chinatown apmeklējums
3) tur pamēģināju gan savu pirmo fortune cookie
4), 5) un 6)viņu pelmeņus, gan mazus, gan lielus un patiesībā ne pelmeņus, bet neatceros, kā tos sauc un bulciņu ar kaut ko melnu iekšā,
7) un 8) pearl drink (burvīgs, tikai man šķiet, ka ir labāk nezināt, no kā ir tās "pērles" tur iekšā) un kārtīgs, ass ingveralus,
9)virtulis (zinu, ka Rīgā ir - tagad varēšu izmēģināt un salīdzināt),
10)charity shop apmeklējums (esmu sajūsmā!),
11) biju skautu nodarbībā, turpināju savu plānu "pierast un iemīlēt bērnus",
12) turpat arī pirmo reizi mūžā dabūju tulznu no zīmuļu asināšanas,
13) īstas angļu brokastis, kuras ieraugot nodomāju, ka viņas mani piebeigs, tad (pēc 2arpus mēģinājumiem) es piebeidzu viņas (un tad viņas atkal piebeidza mani, jo pēc tāda eļļā mērcēta pārtikas daudzuma es nolūzu metro)
14) noteikti kaut kas ir piemirsts, bet gala beigās, pati Londona un UK vispār!

Ir pāris lietas, kas liecina, ka no manis sanāktu laba angliete:
mana mīļākā tēja (pat pēc darba Apsarā, kur varēju nomēģināt visdažādāko veidu tējas, arī ļoooti dārgas un smalkas) ir vienkāršā, parastā Earl Grey, kas, izrādās, ir arī viņu iecienītākā,
mēdzu atvainoties vietā un nevietā, kas tur ir norma,
esmu Agatas Kristi milzufans,
(izrādās, ka )angliski runāju gandrīz bez akcenta (un tas ir viegli labojams),
esmu dabīgi pabāla.

Muzeji Londonā ir lieliski (iesākumam biju trijos) - un daudzi PAR BRĪVU!!!, kas man kā muzejtrakai personai ir īpašs prieks, pat tik liels, ka sēžot Victoria and Albert's muzejā ar neprātīgi sāpošām kājām un mežonīgu izsalkumu, saprotu, ka esmu 100% laimīga,
suņi, pīles un vāveres te tālu nav jāmeklē,
katru dienu vari iepazīt aizvien jaunus cilvēkus no visdažādākajām pasaules malām,
un metro man vienmēr ir paticis.

Kamdentauna ļooooooti patika, Portobello un Oksfordstrīta nepatika (jo pēdējām divām izvēlējos nepareizo laiku apmeklējumam - sestdienu, kad ir visvairāk cilvēku).
Londonas aci apmeklēju tikai tādēļ, ka tur strādā burvīgā Ingas draudzene itāliete Džesika un ielaida mūs par brīvu. Bet glīti.

Nākamreiz (jo esmu pārliecināta, ka tāda būs) braukšu uz bišķi ilgāku laiku, ar lielāku koferi, krietni vairāk naudas, aplūkošu vēl vismaz 3 muzejus (un tad jau būs apmeklēta gandrīz puse no "lielajiem" muzejiem) un vedīšu mājās cepures. Piemēram tophat. Un katliņu. Un tādu ar spalvām mednieku stilā.

Šoreiz jau arī aizbraucu tikai ar to, kas mugurā un veļu nomaiņai (un 3kg Laimas konfekšu, 2 klaipiem rupjmaizes, un Jāņu sieru ciemakukulī, tāpēc koferis svēra tieši atļautos 10kg), atpakaļ gan ar medījumiem sev un māmiņai tas bija piebāzts tā, ka redzot, kā lidostā meitenēm vienai pēc otras liek maksāt 40 mārciņas par kofera svara/izmēra neatbilstību, sāku neuzkrītoši bāzt smagākās lietas mēteļa kabatās un siet visus lakatus ap kaklu un gurniem. Par laimi spīdzinot tās meitenes viņi bija iekavējuši un uz manu piestūķēto ceļasomu (kas PIRMS Tax Free zonas svēra 9.85kg, bet PĒC TAM es iegādājos Vogue žurnālu (sver kā kārtīgs ķieģelis) un (diētisko!!!!) ķiršu kolu) pat nepaskatījās.

Tātad resume par ceļojumu - brīnišķigs!!! (pie tam Inga ir lieliska namamāte), tikai pašā pilsētā (vismaz es) sajutu par daudz nepiepildītu sapņu un cerību gaisā.

!

Mans tizlums šodien ir lipīgs:
nonākot man blakus pat friziermākslas pasniedzēja aizmirsa kā jātaisa karstās ondulācijas
un
tautiņdejās partneris mani ietrieca sienā.

Bet vispār man iet ļoti labi, lai arī katru dienu notiek pa kādam negadījumam (piemēram, izlēju somā puslitru ūdens vai dators nobeidzas tā, ka ir milzu iespēja, ka visa tur esošā info ir aizgājusi pie saviem kibertēviem virtuālajās debesīs).
Un man atkal ir šādi tādi nedarbi padomā!
Piemēram, vakar nopirku 3 kg konfekšu. Kāpēc? Mmm..gan jau pastāstīšu...nākamreiz!

Aktrise Maria Bonnevie filmai I AM Dina.

No spoka var atbrīvoties tikai nosaucot viņu vārdā.