Par traukiem, teātri un vēl šo to.

Vispirms par šo un to.

Vakar gāju pa Rīgu un laukumā pie brīvības pieminekļa skatos - divi puikas, tā ap 10 gadus veci viens guļ zemē, otrs viņam sper, vienreiz, otrreiz, cilvēki bariem iet garām, nereaģē vai pat pasmaida. Man laikam vienīgajai tas gluži normāli nelikās, es piegāju un teicu, lai izbeidz draugam spert (nav tā labākā metode laikam, bet citu man nav). Garāmejošs 16gadīgu puišu bariņš par mani nosmējās, nebrīnītos, ja viņi mani par to sāktu spārdīt).

Puika attrauc, ka tas nav viņa draugs , bet brālis! (Tādēļ laikam tā darīt drīkst? Zinu jau, ka brāļu un māsu attiecības bieži līdz zināmam vecumam ir naidpilnas..nu bet šitā...hm.) Paliku bez valodas un, tā kā bija jāsteidzas, devos tālāk, lai gan pareizi būtu bijis spārdāmo puiku piecelt un tam otram kārtīgi sadot pa ausīm. Bet par to noteikti abu mamma mani iesūdzētu par pedofīliju. Tā ka varbūt labi, ka aizgāju. Bet situācija...interesanta.

Par teātri - tikko atgriezos no Nac.teātra izrādes "Leo Kokle". Tā kā 8 minūtes nokavēju (jo krāsojos par ilgu, jo biju neomā), zālē mani neielaida, skatījos tiešraidi teātra spoguļzālē. Varbūt tādēļ, ka vispār man teātris nepatīk (pārāk teatrāls, tā lūk), varbūt tādēļ, ka tiešraides kvalitāte stipri atgādināja veļasmašīnā izmazgātu 80to gadu VHS kaseti, pirmais cēliens man ļoooooti nepatika. Klusībā nosaucu sevi par Jauno Teātrnīdi. Taču otrais cēliens, kuru redzēju no savas partera 6.rindas vidus vietas, man patika! Bija dzīvums, bija miers un skumjas, bija mīla, bija glīti tērpi un uzkasītas frizūras (Čau, Ilončik!), bija vienkāršas, bet vairāknemaznevajag dekorācijas. Skatījos, domāju līdzi stāstam, cilvēkiem un attiecībām tajā, atcerējos, ka tētis stāstija, ka Kokles sieva esot bijusi...nu, maigi sakot, neforša,

skatījos uz aktieriem, domāju par cilvēkiem viņos,

par to, kā cilvēka rīcība ietekmē viņa izskatu - ne fizisko, bet to, ko redz kāds, kas zina kaut ko par otru - par labiem darbiem kļūsti skaistāks, par ne tik labiem - zaudē savu starojumu,

par viņu domām, vārdiem un to, cik viņu darbi atbilst vārdiem,

par to, kam jānotiek galvā, lai izlemtu "es gribu būt aktieris!" un visu atlikušo mūžu spēlēt kādu citu, daudzus citus.

Manuprāt tur nav jābūt līdz galam normālam, lai izvēlētos tā dzīvot. Bet es uzskatu, ka tiem, kuri kļūst par grāmatvežiem etc, arīdzan nav pilns simts, kā arī pati jau arī vienmēr esmu bijusi dīvaina, tā ka te nu mani var neņemt vērā.

Un līdz ausīm smaidīju līdzi aplausiem (un plaukšķināju arī!) vērojot, kam tika aplaudēts daudz un kam - pāri par malām (man gan liekas, ka Ugunsgrēks aplausu sadalījumā arī ir mazliet pie vainas). Un baigās visi plaukšķināja kājās stāvot, par to gan gandrīz apraudājos. Par to, kā mēs tomēr mīlam tos trakos aktierus!

Un visbeidzot par traukiem.

Izrādes pirmo cēlienu, kā jau minēju, skatījos spoguļzālē. Tur bija arī galds, kur iegādāties atspirdzinājumus un iedvesmojumus. Tur, protams, rosijās darbinieki, kārtoja, nesa, gatavojās.

Tā nu viens viesmīlis nesa tīras kafijas krūzītes uz paplātes, lielu kaudzi. Un piepeši - blīkšķis! Puisis nokritis ar visu paplāti, krūzītes gabalos un viens gabals puisim elkonī. Visi kavētāji (kādu nebija mazums) šausmās. Lēnām visi atgriežas pie izrādes vērošanas, tiek slaucītas lauskas, atgriežas miers un kārtība.

Bet še tev miers- pēc 7 minūtēm nokrīt arī nākamās krūzīšu porcijas nesējs, gan ne tik skaļi un traumējoši, bet atkal ir jaunas lauskas, ko slaucīt. Publika pasmaida.

Kad suķes savāktas, tiek nestas glāzes. Puisis paslīd un sazvārojas, glāzes nodžinkst, publika viegli iesmejas.

Cēliens tuvojas beigām un gala beigās arī viesmīļmeitene nomet kafijas krūzīti. Osiņa nost, publika lokās smieklos.

Cēliena beigas, priekškars.