Johohohoooo!

Ha, uztaisīju otru blogu. Jau pirms kādas nedēļas. Šodien ierakstīju pirmo ierakstu un sapratu, ka jāpiestrādā pie tā izskata, tas, visdrīzāk, tuvākajā laikā mainīsies 1000 reizes. Un jāizdomā piedienīgs nosaukums. Tas, protams, mainīsies vēl biežāk, nekā izskats, jo gan lietišķajos mācoties planšešu un tērpu kolekcijas, gan Kultūras akadēmijā filmu nosaukumi man vienmēr nākuši ar šaušalīgām zobu, galvas un visādām citādām sāpēm.

Bet te nu tas ir: o-mystyle.blogspot.com . Gribu tur māksloties, modēties, dizainēties, bilžoties, filmoties, grāmatoties utt, utjpr - likt tur atradumus par visām šīm tēmām un varbūt arī šo to pašas radītu.

Ziniet, kā radās šis o-my? Tam, ka rakstu, patiesībā jāpateicas manam bf (boyfriend) Rihardam, kas toreiz vēl ne tuvu nebija mans bf. Viņš jau rakstīja savu blogu un reklamēja to man. Es izlasīju un man bija, ko teikt (man vienmēr ir, ko teikt. Reizēm pat pārāk daudz), taču, lai pateiktu, bija nepieciešams piereģistrēšanās blogspot'ā.

Tad nu es sev (atkal) teicu: "Stīna, Tev taču vienmēr ir, ko (!)teikt, tad kāpēc gan to neteikt šeit?" un atdevu savu dvēseli nelabajam (nu labi, e-pastu blogspot'am).

Un tad es kādus divus gadus gandrīz tikai klusēju!

Bet par to o-my: dvēseles pārdošanas procesā bija nepieciešams izdomāt nosaukumu un, protams, kā jau minēju, tas manī izraisīja dažādas sāpes un šaušalas piedevām. Un, pirmā frāze, kas man iešāvās prātā, bija: "o-my, man tagad ir jāizdomā kaut kāds (cenzēts) nosaukums?!???".

Un tā radās o-my. O-my style radās apmēram tieši tāpat.

Man rakstīt tikai latviski vai angliski arīdzan?

P.S. Šonakt gulēšu ar labi daudz šņaucampapīra blakus. Eh.

Pirmkārt, NEVAJAG septembra vakarā izdomāt : "kamēr vēl ir silts (patiesībā vairs nav gan silts), vajag taču pavadīt nakti kailai un pie (līdz galam) atvērta loga!" !!! Man sāp kakls un galva, ir iesnas un es šorīt šausmīgi nobiedēju Karlīnu, sakot, ka "tā ideja gulēt kailai nebija laba". Viņa domāja, ka runāju par šo nakti, kad paliku pie viņas. Patiesībā es runāju par iepriekšējo.


Masīvi skatos "Americas Next Top Model" (jo "Project Runway" jaunākā sērija vēl nav nonākusiman zināmajās interneta ārēs) un leksēju iebiezināto pienu ar cukuru tieši no bundžiņas. Gudri, īpaši PĒC tam sākot sevi salīdzināt ar šova meitenām, kas ir divreiz garākas par mani ... un acīmredzami arī divreiz vieglākas. A man pofig. A man vakar(pirmo reizi mūžā) sanāca smuki uzkrāsot sev acis. Kaut kas nebijis.


Interneta ārēs arīdzan ir atrodamas tādas meitenes, kas sūdzas, ka viņas ir ideālas draudzenes(un pēc apraksta spriežot, tiešām tādas arī ir, jo ļauj saviem puišiem ballēties cik tīk, visam piekrīt, satriecoši gatavo, mīl bērnus un vecus cilvēkus, ir satriecošas gultā un zem tās un tā tālāk, un tā tālāk), bet viņas negrib precēt un pamet, un vispār nemīl.

Interesanti, es kā draudzene esmu vienkārši šaušalīga, bet mani mans draugs nekad nepametīšot. Jā, man viņš arī patīk daļēji tieši tapēc, ka ir tik šausmīgs.

Tā ir, tie pareizie nevienam neinteresē.


Tādēļ te nu tieši laikā būs viens (manuprāt absolūti ģeniāls) stāsts no man ļoti mīļas bērnības grāmatas par Viljamu Briesmīgo (bērns - vecāku murgs), bet man viņš tāāāā patīk!

Paldies par uzmanību, pacietīgais tas, kurš tika līdz galam!

Vicinu otas ar pūderi (nu labi, vēl tikai klausos teoriju, praktiskās nodarbības sāksies pirmdien), diezgan interesanti. Kaut gan interjera dizains ir aizraujošāks.

Šādas tādas lietas kārtojas. Varbūt tomēr ir iespējams Happy End.

Ārā ir palicis siltāks. Patīkami.

Man nav, ko vilkt. Ierasti.

Jau otro reizi aizmigu diezgan neparastā vietā - sausā zālē kalna nogāzē. Pirmā reize šovasar bija uz ielūzušas koka laipas pāri upei ar baletčībiņām pagalvī. Patiesībā abas reizes tas ir bijis labākais miegs šovasar/šoruden.

Labprāt uzceltu uzceltu telti mežā un tur dzīvotu. Bet, lūdzu, ar internetu.

Mājās ir šaušalīgs bardaks. Daļēji tapēc, ka beidzot nodarbojos arpriekšnama remontu=>pucēšanu. Un man BEIDZOT ir (viens) liels spogulis (pirms tam sevi pilnā augumā skatīju divos, vienu virs otra novietotos spoguļos. Ne vienmēr aina bija patiesa).

Kapēc šovasar man vairumā piesējās krievu vīrieši? Pie tam brīžos, kad tas vismazāk bija gaidāms

(nu labi, vienreiz varbūt bija attaisnojums,

bet toreiz, kad braucu no bērēm, kurās biju noģībusi un jutos

1)fiziski ļoti slikti

2)sakaunējusies un nelaimīga, jo biju tur kā fizisks un garīgs atbalsts un gala beigās pati biju vācamā,

un toreiz, kad biju pārskaitusies uz visu vīriešu sugu kā tādu,

UN toreiz, kad biju galīgi pārgurusi un man nācās pamosties (tramvajā), lai varētu to tipu atšūt )

!

Jā, šogad esmu paģībusi jau divreiz. Superstilīgi.

Hm.