Šorīt kādas 3 stundas pavadīju mežā. Kā saka, rīta stundai gailene mutē. Arī pa kādai zemenītei un mellenei. Un viens ods man iekoda lūpā. Silikons par brīvu, žēl, ka vienā pusē tikai. Un saskrējāmies ar vienu glodeni, iebrēcāmies katra savā frekvencē un ātri mukām katra uz savu pusi. Man ar to mukšanu gāja labāk, jo viņai bija jālokas kalnā augšā, bet man ir kājas.
Vēl abas ar mammu aizbraucām uz Garkalni(Varbūt garciemu? Netālu no carnikavas) un stundu pasauļojāmies. Pirmo reizi jāsaka patiess paldies Rīgas satiksmei, (kuru ļoti bieži gribas boikotēt), jo iekārtojusi tādu autobusu, ar kuru es varu nokļūt pie jūras pusstundas laikā (nu labi, vēl +25min ar kājām, bet vienalga ātrāk un lētāk, kā uz Jūrmalu tikt)!
Bet vispār man šobrīd vispievilcīgākā nākotne šķiet vecmeitība ar suni. Taksi. 100% uzticams un mīl Tevi dajebkādā paskatā/garastāvoklī. Mmmmmm...
Galvā teikumi ir virknējušies par šo, to un vēl viskautko, bet līdz papīram (klaviatūrai) tā arī nav nonākuši, līdz kamēr noskaloti kopā ar ēdienu drupačām izlietnē traukus mazgājot. Tikmēr jauni teikumi ir atkal izveidojušies un aizmirsti. Bet emocijas paliek.
Īstos jāņus nosvinēju netālu no Sēlijas, slapjāk un ikdienišķāk, nekā bija paredzēts, bet ļoti patīkami un iedvesmojoši.
Popjāņi...ai, par tiem negribu daudz runāt. Sākās jauki, turpinājās ciešami, beidzās slikti un ar traumu. Nē, gangrēnas man nav.
Bet šobrīd pasaule ir lupatās, kas ierautas virpuļviesulī, emocijas eksplodē, pārklāj visu ar skumju pelniem un sastingst kā melnie Eijafjadlajegidla lavas lauki. . Ir tikai jācer, ka viss beigsies labi. Holivudas filmās taču tā ir, tad jau dzīvē arī, vai ne?
Jā, arī man ir kas sakāms par Peronu, LMA modes skati. Šogad atkal palīdzēju, šoreiz Vitai, parējās ex-kursabiedrenes Indra un Marta iesēdušās akadēmiskajos gados. Un atvainojos, ja video augšā ir ar nogrieztu maliņu. That' s me.
Protams, ka bija jābūt 3 stundas agrāk, protams, ka tas galīgi nebija vajadzīgs, protams, Vita, ir un paliek Vita, tapēc sanāca visādi pēdējā brīža darbiņi - gan iešūt ribu rokriņķī (ak, neprasiet, izdarīt viegli, izskaidrot grūti), gan aplīmēt zābakzoles utt utjpr.
Vēl arī aizskrēju līdz tuvākajam pieejamajam datoram un visos iespējamos formātos ierakstīju skates mūziku cd. Nē, parasti to izdara laicīgi. Jā, izklausās pēc manis. Nē, tas tomēr nebija domāts man. Jā, un kā par brīnumu, ar visu manu ja-stīnai-kaut-ko-urgent-un-tehnisku-vajag-tad-tas-protams-nojūgsies-un-bildes-vietā-rādīs-sniedziņu-pat-ja-viss-ir-izdarīts-pilnīgi-pareizi-un-vēl-uztaisīta-rezerves-kopija - aizgāja!
Vietas bija maz, cilvēku daudz, gaisa vispār nebija. Tā kā 2no 7ām Vitas kolekcijas modelēm parādījās priekšpēdējā brīdī un vēl divas - krietni pēc pēdējā brīža, pārģērbšanas process bija histērisks, taču jautrs. Pēc tam atdrēbjošanas process tāds pats. Man šķiet, manam draugam skauda, ka es izģērbu modeles. Ja viņš zinātu, ko vēl modes skates aizkulisēs var reedzēt, Mrs. Doubtfire Nr.2 būtu dzimusi.
Bez visas lielās nīkšanas, šo to gala beigās arī redzēju. Man gan šķiet, ka LMA puiši un meitenes ir mazliet par ērtu iesēdušies savā pierastajā "mēs esam, ak vai, cik nepieradināmi". Idejas, krāsas, formas un figūras atkārtojas atkal un atkal. Svaigā ir maz. Taču tas nenozīmē, ka man nepatika. Protams, patika, iedvesmoja un iepriecināja. Tāpēc jau es tur gadu no gada atgriežos! Favorītus nenosaukšu, jo šis nav modes blogs (bet varbūt man jāsāk rakstīt arī tāds?).
Milzīgs prieks par Vitas izcīnīto iespēju - vasaru Parīzē. Turu īkšķus, lai dāvinātāji atkal kaut ko "nepārdomā". Kam interesē bildes un oficiāls info - reku perons.lv, delfos, un pāris blogos - anii.lv, Whimsicalagnesiga.wordpress - šis un šis ieraksts. Un protams - cherche (dans) la/le Google!
Jā, un afterparty bija mežonīga. Ceru, ka lampa izdzīvoja, jo es laicīgi aizlaidos.
