Es jums nepateikšu neko jaunu. Tikai labi zināmo un labi aizmirsto.
Pats svarīgakais ir cilvēki mums apkārt.
Nevis drēbes, nauda, smalki ēdieni, žilbinoša figūra.

Kāda jēga iepirkt tonnām modīgu lupatu un likt katras dienas outfita bildes internetā, ja nevari uzvilk tās un aiziet ar cilvēkiem, ar ko kopā lieliski jūties, saldējumā un pie viena nopilināt cāļdzelteno džemperi ar zemeņu sorbertu (tacu tas nenozīmē, ka es atbalstu šmucēšanos)?

Kāda jēga, ja bankas konts ļauj nopirkt milzu villu okeāna krastā/kalna galā/Jakutskā, ja nav draugu, ko ielūgt tur paciemoties?

Kāda jēga pasūtīt šikākajā restorānā nobriedušā ābolu sidrā izturēta, kadiķu un melnkoka dūmos kūpināta Alpu savvaļas melnstrīpotā jēra ribiņu, pasniegtu ar artišoku, spinātu un teterkāpostu parfē, japānas mandeļriekstu un trifeļu mērci un rotātu ar skudrām melnajā šokoladē, bagātinātā ar parmas siera un organisko ūbersuperduperbiopiparmētru gabaliņiem, ja nevari to mierā un saskaņā un mīlestībā baudīt kopā ar saviem mīļotajiem vecākiem?

Kāda jēga no auguma, kuru ieraugot vīrieši ģībst, bet sievietes sajūk prātā no skaudības, ja nav mīļota cilvēka, kas to "figūru" varētu apskaut un samīļot?

Man nav modernu drēbju kalnu, domas par bankas konta izmēriem mani šausmina, ledusskapja saturs arī šausmina un figūra...ai, pat Rīgas stacijas ēka bieži šķiet skaistāka par to, taču man ir lieliski vecāki, ģimene ar kuru man ir patīkami pavadīt laiku, paziņas, ar kuriem varu uzvesties pilnīgi brīvi un kas nedomas, ka tādēļ esmu jocīga, draugi, ar kuriem varētu iet kopā zirgus zagt (zagt NAV labi, tas tik tāds izteiciens) un mīļotais cilvēks, kura apskāvienā izkūstu un aizlidoju.
Žēl tikai, ka to visu atceros pārāk reti, tādēļ bija japieraksta, lai laiku pa laikam sev to visu atgādinātu.

Šodien piepildīju savu sapni - šāvu ar loku. Gribu vēl. Un arī ar īstu saujamo.
Nesaprotu, kapēc šorīt pamodos svešā gultā un ar sāpošu dibena muskulatūru. Tā ir, kad ballējas bez sava vīrieša blakus.

Kopš pēdējās siermaižu ziņas jau reizes 3 esmu iesākusi jaunu postu, bet kaut kā vienmēr neesmu jutusi pārliecību par teikto un nekas nav nonācis "on air".

Esmu no darba brīva meitene, pirms kādas pusnedēļas laimīgi dzīvojos vecāku mājās, kā traka lasīju visus iespējamos un pieejamos preses izdevumus, ravēju mauriņu, stādīju puķes un internetā uzturējos 10 minūtes dienā. Atcerējos savu sapni par brīnišķu dārzu vecumdienās un sapratu, ka tas tiešām ir jāiekļauj plānā. Satiku 6 mazus suņus vienlaicīgi, viņi mīļoja mani un es viņus, mana suņumīļa sirds izkusa un palika turpat zālienā. Sāku lēnām atgūt stabilitāti.

Jau atkal esmu aizmirsusi, kas bija TAS, ko gribēju pateikt tieši šinī ieraksta, bet esmu tā iesprūdusi apjukumā, ka viss aizmirstas vēl ātrāk, nekā parasti.

Biju muzeju naktī, man galvā uzmodificējās divi varoņi Būblis un Ūderītis, par kuriem (cerams,)šeit taps pasaka.

Netipiski Miss Mājās Sēdētājai muzeju nakti pavadīju ne tikai muzejos, bet arī bāros, pie tam patīkami pavadīju. Satiku pārsteidzoši daudz pazīstamu cilvēku (jo nūģi, kas es esmu, 1)nebārojas 2)ja arī bārojas, viņu draugi arī parasti ir nūģi, kas galīgi un totāli nebārojas, līdz ar to - paziņas satikt ir neiespējami). Varbūt tomēr neesmu tāds nūģis.

Lēnām atkal mēģinu kārtot māju, kas nozīmē vispirms visa sajaukšanu 3x vairāk neka pirms tam un tad ar sakostiem zobiem un veldzējošām interneta pauzēm salikšanu visu pa vietām + putekļu slaucīšanu un slaucīšanu un mazgāšanu. Ciest nevaru kārtošanu. + cīnos ar kašķi, kuru esmu nez kur saķērusi un tas nozīmē papildus mazgāšanu un gludināšanu (kas arī mani nesajūsmina.

Labi, back to work, turiet īkšķus par mani, lai nenojūku no jucekļa mājās un galvā!