Old cars don't giva a shit about your life

jeb "vecām mašīnām par tevi poh.." - virsrakstā citeju R. pirmdien paņēmām salaboto mašīnu no mehāniķiem, izgājām tehnisko apskati un otrdien tā sāka pienācīgi nepārslēgt ātrumus un tecēt ātrumkārbas eļļa. Tā brutāli un nebraucami. Nu ko, aizvedām atpakaļ, plaisa kārbā, cerams, ka varēs sametināt un tikt cauri ar 150 Ls. Par to, kas būs, ja nevarēs, nemaz negribu zināt un domāt.

Plus, šodien nenoliku skolas braukšanas eksāmenu. Laukums ideāli, uz ielas man vajadzēja griezt pa kreisi, kad bija brīvs, lēnām uzsāku, bet kamēr es mudījos ar svešas mašīnas sajūgu, no pretējās puses izlidoja mašīna(līka iela, nevar pretimbraucošos, kas bišķi tālak, redzēt) un es viņu momentā neievēroju, instruktors iejaucās un gala beigās es noslāpu krustojuma vidū.
Es domāju, ka būtu viņu laicīgi pamanījusi un nebūtu iebraukusi sānā, bet instuktors iejaucās, pirms es kaut ko paspēju izdarīt/neizdarīt. Nu bet kā ir, tā ir, neko jau vairāk iesākt nevar. Vēl bez manis brauca divi puikas, viens nenolika, bet otrs gan. Prieks vismaz par to, kuram izdevās.

Un vēl šodien vaniļas krēms nesanāca. Nolēmu bēdas slīcināt paštaisītos saldumos, bet pat tie spītējās un negrib sarecēt. Bļin!
Divi paštaisīti uzjautrinājumi:


ŠO, LŪDZU, MAMMU, NELASI:

visiem bērniem, kuri nēsā cepures kā manis izveidotajā attēlā (zinu, ka tas darītu kaunu pat piektklasniekam, kur nu vēl meitenei ar mākslas bakalauru), vajadzētu nocirst galvas. Mammām par biedinājumu - bezgaumības ārstēšanai. Man tas ienāca prātā, kad šonedēļ (varat iedomāties, ŠONEDĒĻ, 21. GADSIMTĀ, UN KAUT KAS TĀDS VĒL EKSISTĒ, NEIEDOMĀJAMI!) ieraudzīju māti ar šādie aprīkotu bērnu, pie tam cepure bija FLUORESCĒJOŠI rozā, nevis tik gaumīgā tonī kā manā preview attēlā. Sākšu nēsāt līdzi cirvi, tāpat kā Dankans Makleods nēsāja līdzi zobenu.

ŠITO, MAMMU, ARĪ VARI NELASĪT, JO TEV NEŠĶITĪS SMIEKLĪGI:

Gaidot uz tehnisko apskati, radio SWH ziņoja, ka drīz varēs iegādādies domēnu beigu burtus ne-latīņu burtos. R. ieminējās, ka tā var taisīt naudu, pirmais nopērkot kādu ejošu burtu kombināciju un pēc tam pārdodot tālāk. mana ideja bija iegādāties tiesības uz ".bļe" (kas izskatītos šādi : ".бле" - par pareizrakstību negalvoju) Piemēram, ввв.нахуй.бле būtu lieliska adrese, manuprāt (lasīt ar krievu akcentu "veveve nahujdotbļe"), prosto amazing.


Tikko:
1)atklāju, ka tualetes papīra rullītis vannasistabā ir ražots gandrīz manā 25tajā dzimšanas dienā. Tas man lika aizdomāties par dzīves jēgu (nu labi, meloju, tālāk gan vairs ne), par to, vai tā gadījumā nav zīme (dievu vai citu tamlīdzīgu dzelžu dota) un ko tā mēģina zīmēties, un vai gadījumā es pārāk daudz nedomāju par muļķībām,

2)mēģināju atdzīvināt savu vaniļas krēmu un viņš sāka uzvesties tā it kā neprātīgi vēlētos uzsprāgt. Nesaprotu, ko, savukārt, domāt par šo. Recepte ir šāda:
3 olu dzeltenumi
150gr cukura
500 ml piena
šķipsniņa sāls
vaniļas ekstrakts

saputo olu dzeltenumus ar cukuru
atsevišķi uzvāra pienu ar sāli un vaniļu
maisot vāra uz lēnas uguns, līdz krēms sabiezē.

Tam esot jāaizņem (kopā)20min. Muļķības, jau 40, atskaitot pārtraukumu, vāru un maisu un jau beidzos nost aiz garlaicības, bet viņš kā paliek, tā paliek šķidrs. Tikai uz pusi mazāk, nekā bija sākumā. tā kā kaut kur biju lasījusi par kartupeļu cietes pievienošanu līdzīgam izstrādājumam, pamēģināju arī to. Biezāks nepalika, bet sametās kunkuļos un nācās visus zvejot laukā. Šobrīd vienkārši vāru, rakstu šo ierakstu un ik pēc pieciem teikumiem eju vienreiz apmaisīt. Joprojām nebiezē.

Vairs nemaisu un nekarsēju. Lai dzīvo šķidrs un laimīgs, ja viņam tā patīk. Bye, bye, mu sweet cream...