ir pagājuši kopš mana pēdējā ieraksta šajā blogā. Es pat biju aizmirsusi par tā eksistenci, līdz man par to atgādināja mans mīļotais vīrietis. Un šodien, otrreiz šī vīrusa vēsturē nolikusies ar Covid - 19 un svaigi pabeigusi lasīt Ilonas Balodes "Ielu muzikantu piezīmes" (1500unvēlmazliet lapaspuses, tur jau tiešām vajag dabūt kovidu, lai būtu laiks to izlasīt - pat ar maniem straujajiem lasīšanas tempiem), paklejoju pagātnē...un te nu es esmu, drukājot jaunu rakstu!
Starp citu, pirms brīža izlasīju, ka ziemā pirms 13 gadiem esmu gājusi garām savai tagadējai dzīvesvietai, par kuru tolaik pat vēl investori nesapņoja.
Atklāju, ka no gribētu lietu saraksta esmu tikusi pie dzeltena mēteļa,
ka esmu bijusi stipri depresīva (tas nav pārāk mainījies),
ka meklēju, citēju "stipru, krietnu, cēlu un tikumīgu, drosmīgu un skaistu ( ja vēl arī bagāts - tas nu neatbaidītu) princi, kas manī lūkojas mirdzošām acīm (kurās pulsē sarkanas sirsniņas)" - pie tāda arī esmu tikusi, ceļš gan bija ērkšķains, asarām, alkoholu un asinīm klāts,
no manis kvēli mīlētā kino darba pa šiem gadiem savas fiziskās un, galvenokārt, psihiskās veselības dēļ esmu stipri atkāpusies. Garas stundas un liela atbildība un slodze, maz miega, laika, miera. Joprojām mīlu, bet viegli nostalģiski un ,vēlams, no attāluma vai TIKAI labu draugu kompānijā,
vairs nedzīvoju Juglā, esmu pārvākusies divreiz. Vienreiz pie vainas bija pandēmija, kad atgriezos vecāku mājās pie ezera, dārza suņa, meža un GAISA, otrreiz - mīlestība!
esmu laimīgi apprecējusies, vēl krietni laimīgāk izšķirusies (nē, viņš galīgi nav kretīns, tikai alkoholiķis),
ar otro piegājienu iestājusies un ar pirmo absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju (un tagad iestājusies atkal turpināt mācības),
esmu pievērsusies dārzkopībai (un tad atkal mazliet atkāpusies, jo pilna laika studijas un pārvākšanās prom no dārza ir stipri apgrūtinoša dārzeņu audzēšanai),
joprojām esmu veģetāriete,
BET man pieder daļa viena maza takšusuņa sirds!!!,
turu pilnīgi neveiksmīgu Etsy veikalu (lūdzu visu pirkt, piedāvājums neregulāri tiek papildināts),
un dzīvoju kopā ar fantastisku vīrieti, kurš būt pelnījis, lai viņu mīl pasaules vislabākā sieviete, bet viņš, trakais, izvēlējies mani un vēl iedvesmojis mani noskriet 5 kilometrus vairākas reizes!!!, tas tiešām ir grandiozs sasniegums!
Tas tā, īsumā par būtisko, kā saka mana draudzene Ilona (tā pati, kas klīst arī senos ierakstos). Varbūt atgriezīšos te drīz, jo manas dzīves peripertijas garlaicīgas nav bijušas nekad, varbūt pēc astoņiem gadiem, jo visi, kas šo lasīja, jau sen ir miruši.
