Ak,  jā.
Aizvakar man bija dzimšanas diena, kuru īsti nesvinēju. Tūlīt pēc tam, kad nopostoju vakardienas žēlabas, pilnīgi un galīgi izšķīros ar cilvēku, ko mīlu un kam ārkārtīgi gribēju būt blakus. Šķiršanās process tika uzsākts vakarā pirms manas dzimšanas dienas. Tā, protams, bija ļoti dīvaina un grūti panesama. Man krūtīs ir atrasti bumbuļi. Brāļasievai pirms dažām dienām nomira mamma.
Esmu atmetusi ēšanu un šobrīd dzīvoju tikai uz cigaretēm, tūlīt braukšu pie draudzenes pēc antidepresantu receptes. Tēta nāvi, kamēr biju kopā ar augstākminēto cilvēku, vēl varēju izturēt, bet tas komplektā ar mīlestības zaudējumu nav paciešams.
Šo nakti ar nomierinošem līdzekļiem, miegazālēm un vīgriežu tēju pārcietu, bet tuvākā nedēļa būs ļoti grūta, jo uzsēšanās uz antidepresantiem ir fiziski un emocionāli ļoti smaga, tie pamodina sliktas dūšas, roku trīces un citus fiziskus blakusefektus un arī galva iet smagā sviestā.

Esmu kļuvusi par pusbāreni. Pirms 41 dienas nomira mans tētis.

Tas sāp, ne tā plosoši un iznīcinoši, bet truli un visu laiku līdzāsesoši. Brīžiem atliek izdzirdēt kādu frāzi vai kaut ko atcerēties un uznāk raudamais. Melnie ir daudz un bieži. Arī tik nikni, kādi iepriekš man nekad nav bijuši, nesen bija tā, ka nebiju spējīga darīt neko, tikai gulēt uz grīdas un raudāt. Ar segu pārklātai un sildītāju blakus, jo šausmīgi, šausmīgi sala, kaut fiziski tam nebija iemesla.
Citas dienas ir tādas, ka jūtos kā robots, kā zombijs, eju, daru lietas, kas jādara, bet ar drausmīgu tukšumu iekšā. Ja nekur nav jāiet, nespēju saņemties nekam vairāk par filmu skatīšanos un trauki nemazgāti krājas kaudzē, līdz jāliek ūdens bļodā atmiekšķēt un nokasīt.
Ir dienas, kad ir labi, pat ļoti labi - un tad sametas neērti, kā var būt tik labi, ja tikko ir noticis kas TĀDS.
Esmu nokritusies svarā, ne gluži līdz kritiskajai robežai, bet tuvu tai, pīpēju kā skurstenis un nopietni apsveru atkaluzsēsties uz antidepresantiem. Tik bail, ka tie iespundēs visus manus dēmonus tādā krātiņā, kuram cauri izlauzties un viņus visus apslaktēt es pati vairs nespēšu. Bet ar ieslodzījumu nepietiek, tie ir jāgalina nost un turklāt jādara tas pašam, vienam vai kopā ar psihoterapeitu - bez bruņām, tikai baltā kreklā un kailām rokām.

Arī ar mīlestībām ir pilnīga katastrofa, putra un nesapratne, tas palīdz uz grīdas gulēšanai un trauku nemazgāšanai.
Līdz pat tādai stadijai, ka aizvakar vai vakar paziņoju (sev pašai), "down with men" (t.m.: nost ar vīriešiem). Tie sapņi un cerības par vīru, četriem bērniem un suni ir izšķaidīti asiņainā putrā. Suns ir izdzīvojis, bet vīrs un bērni, ai un vai, kā iznīcināti. Ar cirvi un sprādzienu un cunami un visu pārējo šķaidāmo un galināmo.
Un nav vairs vēlēšanās kaut ko darīt lietas labā, neredzu tam jēgu, neticu, ka kaut kas tāds ir iespējams un, jā, tiešām to negribu. Mana ieinteresētā acs ir aizvērusies un emocijas izbeigušās. Mani tas vairs neinteresē.
Laikam beidzot samierinos ar to, ka esmu vecmeita. Tikai jāpacenšas, lai es nebūtu tā piktā, pēc 40 kaķu čurām smirdošā un ar spieķi zvetējošā vecmeita, bet gan smuka un forša, ar suņiem un draugiem un prieku. Jā, ar to pašu prieku, ar ko man ir tik lielas problēmas un attiecības no attāluma.