Sāku attapties no kino skatīšanās divus mēnešus no vietas pa vismaz 12 stundām dienā, apmēram 6 dienas nedēļā. Tas ir - grimēju un stāvēju pie monitora, skatījos, vai viss ir ideāli un, ja nebija (un parasti nebija, jo aktieri ir dzīvi cilvēki un dzīvē neviens nav ideāls), tad metos pielabot. Režīms brutāls, šobrīd nogurums arī brutāls.
Un tādēļ man ir sajūta, ka visu šo laiku neesmu bijusi mājās, bet tādā jocīgā mākonī. Tad nu mēģinu mazliet atgūt dzīvi - pirmās pārs dienas - guļot, guļot, lasot, aizvelkoties līdz virtuvei un atpakaļ gulēt un lasīt. Pēc tam - lēnām satiekot visus tos cilvēkus, pēc kuriem esmu noilgojusies un kuri ir noilgojušies pēc manis. Ēdu kūkas, mēģinu kaut ko pagatavot pati (iemaņas ir zudušas, jo uz filmēšanas laukuma 3x dienā baro), lamājos, ka vasara beigusies un es to tā arī īsti neesmu satikusi.
Esmu pieteikusies (jau atkal) vienos kursos, 3 vēl padomā. Un man nepatīkot mācīties, hmmm.
Starp citu, vakar biju uz jauno režisoru īsfilmu skati cinamonkīnō. Interesanti (man, protams, visinteresantāk ir lasīt titrus un
Tūlīt došos uz konferenci. Dzīve kūsā, hā, hā. Bet ja nopietni, visādu darāmo lietu un satiekamo cilvēku saraksts ir garš. Garlaicīgi nebūs.
