Kā bieži jau iepriekš, atkal esmu bijusi pazudusi. Bet tur vainīga laulība ar filmu "Izlaiduma gads", decembrī vēl papildus ar grima skolu (atkal mazliet pamācu), oktobrī ļoti vētraina laulības dzīve + darbs Nac. teātrī (no kā gan esmu atguvusi brīvību). Rīt būs gada atskaite (tikmēr var lasīt iepriekšējo), tur, cerams, varēs arī nedaudz saprast, ko esmu darījusi pēdējos 3 mēnešus.
Šodien nākot mājās no mājām (uz privātajām mājām no ģimenes mājām), prātoju par to, ko lai gatavo rītdienas nākamgada sagaidīšanas ballītei (Kā jums šķiet, kopā ar ko? Ar manu laulāto draugu "Izlaiduma gadu", protams!) un pa galvu maisījās mafini. Ar zilo sieru, hm. Un apceres gaita bija tā, kas man lika šodien te parādīties:
maniem mafiniem (kuri visādi citādi ir ļoti cienījami mafini) mūžīgi ir viena nepatīkama vaina: papīra svārciņi, kuros viņi ir iecepti (skat. bildi augšā) jūt neprātīgu kaislību pret pašu mafinu - un tā kā jūtas ir abpusējas, viņi vienojas svētajām laulības saitēm. Bet kad vieglprātīgā kūciņa nolemj doties dēkā ar (saldum)kārīgu sievieti/vīrieti/bērnu, stingri katoliciskais papīrītis neparko nevēlas pārcirst sieto mezglu un tad iekarotājam/iekārotājam jāizcīna smaga, ilga un asiņaina cīņa mafina atbrīvošanai no laulības valgiem.
Un tas ir nepatīkami kā ēdājam, tā kūciņai.
Vai kāds zina - tā ir mana vai papīriņu vaina? Esmu izmēģinājusi tikai viena veida kleitiņas, varbūt tur tas āķis? Vai tas, ka man ir viegli paniska attieksme pret taukvielām pārtikā un es nesalieku savos kēksiņos tik daudz sviesta, cik vajag?
Politelēna (polItelēns vai polEtelēns?) prieki ir Cosmopolitain prieki, kura LV lapā reiz sensenos laikos, cerot, ka žurnāls pamanīs manu talantu nejauku rakstiņu radīšanā, pārpublicēju savu rakstiņu no šejienes par to, kādus vīriešus neprecēt. Un pirms kādas nedēļas atklāju, ka Cosmopolitēna LV twitterkonts ir ieteicis to izlasīt!!! Ir tāda neliela uzvaras garša, o, jā. Patīkami.
Un treškārt - pēc ilgām pārdomām esmu nolēmusi, ka jātaisa augšā vēl viens blogs (jā, tā ir atkarība!). Tas būs par smukumu, krēmiem, kosmētiku un tamlīdzīgiem dzelžiem. Līdz šim tam atbilstošo liku o-mystyle.blogspot.com , bet tas tomēr vairāk par drēbītēm un aizkariem, un vannām, un gleznām. Lai gan, šķiet, tāda neprātīgi bieža rakstīšana tur varētu arī nebūt, ņemot vērā manu ne-tik-sen-dzimušo kaislību pret jebko, ko var uzziest uz cilvēka ķermeņa, tur es pat varētu rakstīt visbiežāk. Un, ja es nebūtu cietusi smagas radības mokas attiecībā uz jaunā bloga nosaukumu (muļķīgi, jo izskatās, ka tas būs radinieks jau esošajiem o-my un o-my style un taps nodēvēts par o-my beauty, hā, hā), tas būtu izšķīlies jau Ziemassvētkos. Šovakar, šķiet, pavadīšu kādu patīkamu stundu vai vairāk, noorganizējot lapu un tās izskatu (kas, lōti iespējams, beigās, lai pieskaņotos
Beidzot man ir izdevies arī saaukstēties, dzeru tēju ar medu mežonīgos daudzumos un periodiski mainās manas balss tonalitātes no važoņa cienīgiem sēcieniem līdz "Tā takš Stīna, beidz simulēt, sliņķe tāda!"
Sī jū rīt ar gada pārskatu!
