Vakar vakarā man radās pārdomas par vērtībām. Iekritu vienā no saviem atkarībsaitiem
polyvore.com, sāku lasīt kopā kleitas un kleitiņas, domājot par to, ko vilkšu uz jauno darbu (jē, jē, man atkal būs darbs, interesanti, cik ilgi saglabāšu veselo saprātu).
Tas, kas man lika padomāt, bija dažu tērpu cenas. 12.900ASV dolāri, 8.780 Lielbritānijas mārciņas...
Mans tētis ir gleznotājs, pie tam labs. Ļoti labs, saka profesionāļi, es, savukārt, uzskatu viņu par ģeniālu (nu tā ir tāda meitas privilēģija). Visa mana ģimene patiesībā ir pilna ar labi zināmiem, ļoti talantīgiem māksliniekiem, galvenokārt gleznotājiem. Un pat tie, kuri ir viskrutākie (civilizētā valodā - kā visvairāk skatītāju, mākslas kritiķu un mākslas vēsturnieku atzītie), augstākminētos ciparus par savu darbu saņemt var reti, kaut gan, protams, ir tā vērti.
Un tad nu es domāju, vai tiešām masveidā ražota kleita tiešām ir tikpat, ja ne vairāk vērta kā vienreizējs mākslas darbs? Protams, arī dizainera kleita ir māksla, taču ne jau Roberto Cavalli ir pats sēdējis, konstruējis, diedzis, šuvis un gludinājis to tērpu, kamēr mans tētis bieži pats ne tikai glezno, bet arī sagriež audeklu, pienaglo to pie apakšrāmja, vāra līmi gruntēšanai un kārtu pēc kārtas, sajauktu to ar krīta pulveri, klāj uz audekla, lai iegūtu piemērotu virsmu gleznai. (Starp citu, "mākslinieks" Damians Hērsts (Damien Hirst) arī pats netaisa savus "mākslas darbus", to dara viņa komanda.
Labi, Latvija ir maza valsts, mazs tirgus, mazi, provinciāli talanti, kuri nevienu citu neinteresē kā tikai tās pašas mazās valsts mazos cilvēkus (? es tā nedomāju, bet tā varētu domāt kāda ņujorkiete ar to kleitu no augšas bildes mugurā). Bet vai tiešām?
Varbūt šādi skaitļi vienkārši ir proporcionāli valsts/vidējās algas izmēram?
Man sāk likties, ka pasaule ir sagājusi sviestā. Nu labi, man jau sen tā šķiet.
