Pēc šīs vasaras mazās elles, kam izgāju cauri, vairs tik jautri ieraksti nerakstās. Piedodiet, cilvēki mainās.
Ir viens cilvēks, no kura priecātos dzirdēt atvainošanos, bet negaidu, ka tas kādreiz notiks.
Šorīt redzēju sapni, kur ar šo personu izrunājāmies un tādēļ gaidīju pamošanos kā kaut ko vieglu, patīkamu un mierpilnu.
Jā, es uzskatu, ka var kārtot attiecības arī pa sapņiem. Jo galvenais jau ir salikt pa plauktiņiem šīs lietas sevī, piedot un palaist. Tas, vai otrs tur ir bijis blakus un vai viņš tiešām vēlas atvainoties, ir svarīgi tikai viņam pašam.
Taču, kad atvēru acis, mani nevis pārņēma miers, bet gan galvā sāka ritēt atmiņas no tās situācijas, kas radīja konfliktu, par kuru vēlējos dzirdēt atvainošanos (pakārtotie teikumi ir forši, jo vairāk, jo labāk) un man palika tikai sliktāk, kaut biju domājusi, ka tas mani vairs nesatrauc. Tā nu jau kādas četras stundas savā galvā mēģinu izdarīt to, kas, kā likās, nokārtojās sapnī. Un man šķiet, ka tā visa uzrakstīšana arī palīdz.
Par attālumu laikam tomēr neko daudz neteikšu. Tikai to, ka tas liek pierast dzīvot vienam, un, kad ir izdevies pierast, atkal nākas "pārslēgt" sevi uz dzīvošanu ne-vienam. Un pēc dažām dienām, kad atkaliemīļota ieritināšanās blakus otram, pavadīt viņu uz autoostu un divas nedēļas mācīties sadzīvot tikai ar sevi. Ja godīgi - tas ir grūti, arī ja treniņš ir ilgs.
Par vēlēšanām lasiet
šeit. Arī man pasprūk nekrietns smiekliņš, domājot par PLL satriecošajiem rezultātiem, smaidiņš, domājot par VL (par ko pati balsoju, jo esmu radikāla nacionāliste tad, kad mani sakaitina krievu tautas nepatīkamākais gals, pārējā laikā vienkārši radikāla (iedzimts) un nacionāliste (ieaudzināts. Bet varbūt arī iedzimts).) un uztraukums, kad domāju, kā tas viss izvērsīsies. Cerēsim, ka uz labu.
Par pašnāvībām izlasīju "dokumentālu" (tā saka par filmām, šobrīd nespēju atcerēties nevienu vārdu, kas spēto aizvietot šo jēdzienu attiecībā uz literatūru) grāmatu -
Antonellas Gamboto - Bērkas "Pilns aptumsums". Autorei nācies tikt galā ar divu ļoti tuvu cilvēku pašnāvībām. Lai arī grāmatai cauri jūtams mazliet sintētisks amerikānisks patoss (lai arī autore nav amerikāniete, bet gan austrāliete), tomēr kopumā TUR IR iekšā.
Un katru no grāmatas pašnāvniekiem saredzu sev blakus.
Pirmais, narkotikas un alkoholu baisos daudzumos patērējošais vīrietis, Antonellas lielā mīlestība ar savu mežonīgo pašiznīcināšanās spēku man atgādina kādu ļoti tuvu cilvēku, kas, par laimi ir dzīvs, taču darījis visu (lai gan ne apzināti kā pašnāvību), lai tāds vairs nebūtu. Šobrīd viņa skrējiens palēninās, bet kas to lai zina, vai tā nav tikai īslaicīga pauze? Un dusmojas, kad cenšos viņu pieturēt, lai nejauši, nepārtraukti dzenoties uz priekšu,bet neskatoties sev zem kājām, viņš nepārlido pār klints malu.
Otrais, autores brālis, gudrs, glīts, jauks, jautrs un talantīgs vīrietis līdzinās kādam man ļoti mīļam draugam, arī gudram, glītam, maigam, bezgala jaukam puisim, kas bija prātīgs un sev pāri nedarīja. Līdz viņa mīlestības pilnā sirds nespēja samierināties ar kādas īpašas pretmīlestības neesamību.
Pretmīlestība bija, bet ne tāda, kā viņš to gaidīja. Tās nēsātāja pēc tam šķērsoja visus elles lokus tepat uz zemes. Es nezinu, kas šobrīd notiek viņas dvēselē, bet svarīgākais ir tas, ka viņa ir izdzīvojusi un atgriezusies.
Es pati joprojām, pēc pusotra gada, nespēju pieņemt viņa promesamību, joprojām ceru viņu ieraudzīt uz ielas, izdzirdēt viņa balsi, sajust viņa smaržas. Nespēju izmest viņa vārdu no skaipa,smieklīgi. Vai tas ir smieklīgi?
Sēras ir jāizsēro un tas pāries. Un lai arī it kā absolūti nepiemērota lasāmviela (man kā depresīvai meitenei), šī grāmata palīdz. Palīdz saprast, aptvert, domāt dziļāk, tālāk, savādāk.
Dusi saldi, Marģeri. Man Tevis joprojām pietrūkst.
