Kad mana alkatīgā sievišķība ir sajutusi naudas smaržu, viņā mostas mežonīgs iznīcības spēks. Tiek iznīcināta mana alga, negausīgi un prasot vēl un vēl. Būs jāapskatās bankas konta stāvoklis. Oi.
Man ir aizdomas, ka rīt, pa ceļam uz vietu, kas pūdē manus dārzeņus, nejauši ieklīdīšu pie tiem grabuļiem, kas mani šodien apžilbināja un pamodināja to augstākminēto, briesmīgo, alkatīgo zvēru, kura dēļ man tagad ir burvīgi, sarkani Pītera Pena zābaciņi un vēlme pēc (vismaz) 5x lielākas algas. Sūdu būšana, es jums saku.
Kad mācījos operatoros, vienu brīdi sāku justies un ģērbties kā puisis (ko var gribēt, ja apkārt 12 puiši un 3 meitenes, vislaik jānēsā visādi smagi dzelži un tādēļ tiek vilktas tikai džīnas un hūdiji?!?), bet tagad nevaru izvilkt mēnesi bez cosmopolitain (stulbs sieviešu žurnāls sievietēm, kuras tic (un reizēm pat prot!), ka no rīta ir iespējams pamosties nevainojamā izskatā, būt izcili veiksmīgai darbā, ideālai virtuvē, gultā un zem gultas), man visglītākās šķiet augstpapēžu kurpes (kaut gan joprojām nesaprotu, kā iespējams viņās nostāvēt, nerunājot nemaz par pārvietošanos), decembrī nopirku kleitu un gribas vēl kādas.
Mjā, un modes blogos šobrīd labāk nemaz nesākt sēdēt.
Ā, pūķi tā arī neuzzīmēju, tikai četras mazas zvaigznītes. Bet vismaz redzēju pliku meiteni un smukas kurpes. Jāsāk piestaigāt uz solāriju laikam. Kļūstu par cacu, bļin.
Arlabunakti.
