Pasaulē viss ir smagā dibenā.
Ir cilvēki, kas to neredz (un pat neaptver, ka tādēļ viņiem ir neprātīgi paveicies), cilvēki, kas to prot neredzēt īsāku vai garāku brīdi un cilvēki, kas neprot to neredzēt.
Es reizēm redzu lietas, ko daudzi nesaskata un nekad nesaskatīs. Tas nav nedz labi, nedz slikti, tā vienkārši ir. Tur ir gan labas, skaistas un uzjautrinošas lietas, bet daudz vairāk ir ta, kas nāk no pasaules/aizpasaules tumšās puses. Dažreiz izdodas to transformēt par Gaismu un Mīlestību vai vienkārši kaut ko skaistu, aizdzīt, izdzēst, aizkrāsot vai noberzt, taču tā varbūt ir tikai ilūzija, ka tieku ar to galā. Bet varbūt arī viss, ko redzu un jūtu savās rokās, ir ilūzija.
Par to dibenu(atvainojos par ne pārāk pieklājīgiem izteicieniem šodien un citreiz, taču mēs visi tos slepus vai atklāti lietojam un tie ir viena no garšvielām, kas piedod vārdiem un domām to īsto garšu un toni).
Skatījos filmu The Fourth Kind, lasu A. Kolberga grāmatu " Dumpis uz laupītāju kuģa", šobrīd par "Ziemeļblāzmas" lietu (laikam) 1987ajā. Draugs blakus onlainā spēlē pokeri (manuprāt, sevis gremdēšana, ja to dara tādos daudzumos kā viņš). Sadzīves notikumi apkārt. Sabiedrības un politiskie notikumi jau krietnu brīdi, man, cilvēkam, kas ļoti mīl savu zemi un novērtē katru asaru, sviedru un asins lāsi, kas ir lijusi par mūsu VALSTS tapšanu un atjaunošanu, gribas doties prom neatskatoties. Štrausa valši blakus esošajā TV - skaisti, bet tik bezjēdzīgi. Mans mīļais balets, vēl 5reiz skaistāks, bet tikpat bezjēdzīgs.
Šis viss kopā..
man riebjas daudzpunktes, bet te nu tās lieku un saprotiet paši, kā nu vēlaties.
Un es zinu, ka viss šeit augstāk rakstītais izklausās pēc 14gadīga īmo īmošanās. Pofig.
Ir cilvēki, kas to neredz (un pat neaptver, ka tādēļ viņiem ir neprātīgi paveicies), cilvēki, kas to prot neredzēt īsāku vai garāku brīdi un cilvēki, kas neprot to neredzēt.
Es reizēm redzu lietas, ko daudzi nesaskata un nekad nesaskatīs. Tas nav nedz labi, nedz slikti, tā vienkārši ir. Tur ir gan labas, skaistas un uzjautrinošas lietas, bet daudz vairāk ir ta, kas nāk no pasaules/aizpasaules tumšās puses. Dažreiz izdodas to transformēt par Gaismu un Mīlestību vai vienkārši kaut ko skaistu, aizdzīt, izdzēst, aizkrāsot vai noberzt, taču tā varbūt ir tikai ilūzija, ka tieku ar to galā. Bet varbūt arī viss, ko redzu un jūtu savās rokās, ir ilūzija.
Par to dibenu(atvainojos par ne pārāk pieklājīgiem izteicieniem šodien un citreiz, taču mēs visi tos slepus vai atklāti lietojam un tie ir viena no garšvielām, kas piedod vārdiem un domām to īsto garšu un toni).
Skatījos filmu The Fourth Kind, lasu A. Kolberga grāmatu " Dumpis uz laupītāju kuģa", šobrīd par "Ziemeļblāzmas" lietu (laikam) 1987ajā. Draugs blakus onlainā spēlē pokeri (manuprāt, sevis gremdēšana, ja to dara tādos daudzumos kā viņš). Sadzīves notikumi apkārt. Sabiedrības un politiskie notikumi jau krietnu brīdi, man, cilvēkam, kas ļoti mīl savu zemi un novērtē katru asaru, sviedru un asins lāsi, kas ir lijusi par mūsu VALSTS tapšanu un atjaunošanu, gribas doties prom neatskatoties. Štrausa valši blakus esošajā TV - skaisti, bet tik bezjēdzīgi. Mans mīļais balets, vēl 5reiz skaistāks, bet tikpat bezjēdzīgs.
Šis viss kopā..
man riebjas daudzpunktes, bet te nu tās lieku un saprotiet paši, kā nu vēlaties.
Un es zinu, ka viss šeit augstāk rakstītais izklausās pēc 14gadīga īmo īmošanās. Pofig.
