Nē, neesmu pēdējā laikā dzērusi (nu tikai pagājušonedēļ), bet trakoti gribas pīpēt. Paņēmu vienu dūmu no R. tītās cigaretes (parastās galīgi neciešu) un cerēju, ka šī vēlme pāries uz ilgiem laikiem. Nepārgāja.
S..i nebeidzās, 1. septembrī bija atrakcijas ar radiem, zādzībām, policiju un šaušalīgu autobraukšanu (ne manu, man pat laikam beidzot sāk sanākt, can u believe it?!?), kas viss beidzās (vismaz man, par radiem nezinu) ar nomāktības raisītām asarām un smagiem melnajiem gandrīz visas nākamās dienas garumā. Nabaga R. Principā jau laikam man tie melnie ir defaultā, tikai reizēm nez kapēc esmu jēdzīgā kondīcijā, nemāku to izskaidrot.
Bet pirms draņķīgā 1. septembra bija 31. augusts, kurā ar māmiņu un tēti devāmies uz zoo! Mēs tur nodzīvojāmies kādas 3 - 4 stundas, izskatījām visu, izņemot pūces (jo vairs nevarējām pakustēt). Tur bija burīgi tapīri, vāveres ar nervu sabrukumu, sweet, sweet žirafes, kuras mīļojās, beržot galvu gar otras muguriņu, mammasprāt jocīgas, bet manuprāt ļoti smukās maras, kas izskatījās pēc tapīta un truša krustojuma, tētim ļoti patika krēpjvilki (kuri izskatās pēc lapsām - modelēm, ar šausmonīgi garām kājām!)bija ēzelīši, kas ļāvās paglaudīties, burvīgas pīles un fantastiski skaistie flamingo, un pāvi, un protams, nepārspējamie surikāti! Tīģeris bija nolūzis un baltais lācis gluži dzeltens un nogarlaikojies, gribētos, lai viņam ir vairāk vietas un aukstāks. begemoti bija draudzīgi aizmiguši, viens otram piespiedušies, un vēl tik daudz visādu foršu zvēru, ka nemaz nevar aprakstīt. Tikai mežacūkas smirdēja. Nu bet mēs bijām visi ļoti apmierināti ar pasākumu, lietojām padaudz saldējuma un, iespējams, pāri Ķīšezeram redzējām ozolkalnu krastu. Mājās braucām noguruši, bet apmierināti.
Manas jaunās brilles ir apdullinošas. Jā, jā, uzliec un jūties ,hm, kā lai saka...iedzēris un nedaudz lidojošs, tā ka nesaprotu, kā vakar tik labi varēju braukt, ja 1)biju apdullusi no pārdzīvojumiem iepriekšējā dienā 2)jutos "pālī".
