Jā, vientulība mani padara traku, jā, man jau rādās pilnīgi vājprātīgi sapņi, galvassāpes pārgāja, bet, jā, zobs sāka niezēt. No iekšpuses. That's sick.
Man apnicis ēst un nekas tā īsti negaršo. Gribu nekad mūžā neko vairs neēst. That's sick as well.
Noskatījos filmu Friends With Money (Dženifera Anistone nav nemaz tik šausmīga aktrise, kā nesen secināju), kas manu jau tā nestabilo prāta stāvokli satricināja vēl vairāk. Tas ir stāsts par trīs precētiem pāriem un viņu vientuļo, amerikāņu standartiem nabadzīgo draudzeni. Ļoti reālistiski (un, jāatzīst, arī komiski) atrādītie laulāto konflikti un ... nesadzīvošanas, mazie, sliktie ieradumi, kas lika man atcerēties manu neseno šausmu par laulību bezjēdzību.
Šobrīd esmu tādā realitātes vakuumā, ka kā savu ideālo stāvokli sajutu dzīvi vienatnē līdz mūža galam. Tu vari būt 100% pats, nav jāpacieš neviena "blusas" (mazie, nelāgie ieradumi un īpašības), vari rēķināties tikai ar sevi un rīkoties kā vēlies tikai un vienīgi Tu pats (R., lūdzu, lūdzu, neuztver personīgi, pats teici, ka esmu no vientulības nobrukusi). Ka ideālo partneri ir tik grūti atrast, ka tas, ko esi uzskatījis par īsto, acīmredzami nav tāds, tādēļ nevajag sevi mocīt, bet vajag dzīvot tikai sev. Protams beigas ir happy end, bet tās mani nepārliecināja. Paliku tāda pati žultaina vecene ar vientuļnieces sindromu.
Un pārāk daudz filmu arī nenāk par labu.
Taču darbs gan palīdz, kas mani rīt arī, cerams, izvilks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru