Šodien uz ielas ieraudzīju santīmu. Pacēlu, noslaucīju, ieliku kabatā. Protams, sāku domāt par pasaku par vērdiņu. Kā būtu, ja mans santīms būtu tāds, ko izdod, bet kabatā tā vietā jauns parādās. Apsvēru, ka ļoti nepraktiski tas būtu, ja es, piemēram, vēlētos iegādāties veļasmašīnu (nezinu, kapēc tieši veļasmašīnu, man jau tāda ir). Turpināju pārdomas ar to, ka varētu ar to maksāt par sīkumiem. Mainīt bankā.
Un tad atcerējos, ka mēs taču tāpat ļoti drīz pārejam uz eiro un mans santīms kabatā diez vai konvertētos pats. Problēma atrisināta.
Pirmo (un, jādomā, ka arī pēdējo) reizi mūžā labprātīgi aizgāju uz aerobiku. Pilnīgi astoņdesmitie, smējos par to visu. Skaļi.
09 oktobris, 2013
03 oktobris, 2013
Gastronomiska rakstura piezīme
 |
| Ļoti svarīgi zināt. Attēls izgājis ārpus rāmjiem, lai visu var izlasīt. |
Draudzene uzdāvināja vienu no pēdējām sava superievārījuma miniburciņām. Vakar pusdienas pie auzu pankūkām to iztukšoju. Izrādās, ka burciņai bijis nerātns vāciņš un no pusdienām es ļoti ātri iereibu. Taču labi, ka bumbieru - lavandas ievārījuma reibonis ātri izreibst - tikpat ātri, kā iereibis.
Tagad iebēru tanī pašā burciņā citronpiparus. Jācer, ka vairs nereibšu.
06 septembris, 2013
Zagts zagts citāts.
Zagts zagts, jo es nospēru no šitā bloga un tas, savukārt ir nospēris to no British writer Caitlin Moran in her hilarious, wonderful letter to her daughter.
"Nine times out of ten, you probably aren’t having a full-on nervous breakdown—you just need a cup of tea and a biscuit."
(tulkojums māmiņai: Deviņās no desmit reizēm tas visdrīzāk nav pilnīgs nervu sabrukums - Tev vienkārši ir vajadzīga tase tējas un cepums. Autore britu rakstniece Keitlina Morana to ir rakstījusi vēstulē savai meitai.)
29 augusts, 2013
I'm back!
Sāku attapties no kino skatīšanās divus mēnešus no vietas pa vismaz 12 stundām dienā, apmēram 6 dienas nedēļā. Tas ir - grimēju un stāvēju pie monitora, skatījos, vai viss ir ideāli un, ja nebija (un parasti nebija, jo aktieri ir dzīvi cilvēki un dzīvē neviens nav ideāls), tad metos pielabot. Režīms brutāls, šobrīd nogurums arī brutāls.
Un tādēļ man ir sajūta, ka visu šo laiku neesmu bijusi mājās, bet tādā jocīgā mākonī. Tad nu mēģinu mazliet atgūt dzīvi - pirmās pārs dienas - guļot, guļot, lasot, aizvelkoties līdz virtuvei un atpakaļ gulēt un lasīt. Pēc tam - lēnām satiekot visus tos cilvēkus, pēc kuriem esmu noilgojusies un kuri ir noilgojušies pēc manis. Ēdu kūkas, mēģinu kaut ko pagatavot pati (iemaņas ir zudušas, jo uz filmēšanas laukuma 3x dienā baro), lamājos, ka vasara beigusies un es to tā arī īsti neesmu satikusi.
Esmu pieteikusies (jau atkal) vienos kursos, 3 vēl padomā. Un man nepatīkot mācīties, hmmm.
Starp citu, vakar biju uz jauno režisoru īsfilmu skati cinamonkīnō. Interesanti (man, protams, visinteresantāk ir lasīt titrus un
Tūlīt došos uz konferenci. Dzīve kūsā, hā, hā. Bet ja nopietni, visādu darāmo lietu un satiekamo cilvēku saraksts ir garš. Garlaicīgi nebūs.
28 maijs, 2013
08 maijs, 2013
.
Ak, un es šodien redzēju savu tīkleni, precīzāk - asinsvadu rakstu tajā. Un nē, ne bildītē - izrādās, ja pietiekoši stipru gaismu pareizā lenķī iebliež atvērtā acī, notiek kaut kāda atstarošanās, par ko negribu domāt, un var ieraudzīt savas iekšas. Godīgi? Diezgan biedējoši. Vļeh.
8. maijā
Smieklīgi - lasu scenāriju, tur personāžu un masu ailītē: varonis, varone, 3-4 līķi. Režisors vēl nav izlēmis, cik cilvēkus nobeigt.
Esmu dzīva, bija laba oma, tādēļ neko nerakstīju, uzpucēju kursabiedreni (skatīt smukumblogā), saķēru nāvējošus (es nepārspīlēju) melnos, nerakstīju par to, jo visiem mani melnie jau ir apnikuši (man visvairāk, ticēsiet?) pastrādāju savas ezerkrasta mājas dārzā, atkal daudz maz atguvu līdzvaru.
Gaidāms traks maijs, jūnijs, jūlijs, augusts. Un pēc tam varēšu pārlīmēt tapetes un pieskrūvēt trūkstošos plauktiņus.
Tētis šodien pa telefonu pastāstīja, kā Otrā pasaules kara laikā viņu gandrīz nošāva. Un kā viņa tēti arī. Tas par aktuālo datumu, šodienas un (ak dieniņās, rīt centrā vēlams nerādīties, sāks dūmi aiz dusmām pa ausīm nākt ārā) rītdienas.
31 marts, 2013
Marta nedēļsnogales
Šomēnes nav daudz darbiņu, tādēļ ar mammu mazliet paklejojām pa pasauli.
Pašās pirmajās marta dienās aizšāvām uz Igauniju,ūdens leduskritumus skatīties. Nospriedām, ka ceļot ziemā (+ autobusā un grupveidā, ceļojām oldskūl stilā, ar Impro) ir mazliet apgrūtinoši (ievilkšanās/izvilkšanās no ziemas drēbēm), taču tie kritēji bija tik interesanti, ka to tiem mīnus grādiem var piedot.
Mūsu platuma grādos ūdeņi pamanās būt brūnganos toņos, tādēļ arī ledus gandrīz visur bija dzeltenīgi brūns, ne zilizaļš. Taču redzējām fantastiskas krāsu pārejas un dažādas faktūras, skaisti un iedvesmojoši.
Mēneša vidū devāmies uz Baltkrieviju, skatīties, kā svin Masļeņicu - pankūku svētkus. Jau iebraucot B., bija jūtams spēcīgs putenis, kas izdaiļoja ainavu (ļoti izteikta gaisa perspektīve, ieturēta melnbaltos toņos ir ārkārtīgi baudāma), pēc brīža, dekoratīvais putenis kļuva par puteni - sagūstītāju. Iestrēgām uz kaut kur Dieva aizmirstā vietā, ceļā starp Viļņu un Minsku, kopā ar vēl apmēram tūkstoti mašīnu uz 9 stundām.
Diezgan nožēlojama sajūta, kad saproti, ka lielākā izklaide ir skats, ka kādai no blakusesošojām mašīnām ir noriebies stāvēt un tā (neveiksmīgi) mēģina izkārpīties no kupenas. Vēl mums (atkal oldskūl - ar autobusu un Impro) tika rādītas filmas (atcerieties, autobusos ir TV), man par nelaimi - krievu klasika (Šuriks plašā spektrā, Briljanta roka un 12 krēsli), ko jau tā ne īpaši cienīju. Pēc 15. marta - ienīstu.
Gala beigās mums vēl palaimējās, ka tikām ārā (daudzi šoferīši palika uz ceļiem visu piekdienu, nakti uz sestdienu un daļu sastdienas, kamēr tika izrakti ar tankiem un sniega tīrītājiem, citiem paveicās un blakusesošo māju iedzīvotāji vienkārši aicināja nelaimīgos - nepazīstamus cilvēkus - palikt pa nakti pie sevis), jo putenis bija iesaldējis visu valsti un arī Etnogrāfisko muzeju, kur mēs bijām plānojuši aplūkot īsto Masļeņicu. Muzejā nebija darbinieku (iesprūduši pa ceļam), elektrības (ēē - arī iesprūdusi pa ceļam, acīmredzot), apmeklētāju (iesprūduši vai, prātīgi būdami, nemaz nemēģinājuši tikt). Tā nu ārkārtīgi smalki izbraukājām Minsku, ārkārtīgi kompetentas ļoti skaļi un daudz runājošas gides vadībā (sveika, migrēna!). Divreiz.
Minska ir 20. un 21. gadsimta auglis, viss, kas ir bijis vecs, nav izdzīvojis, viss, kas izskatās vairāk kā 100gadīgs, ir feiks - uzcelts no jauna. Plaši pārstāvēts Staļina ampīrs (50to gadu padomju arhitektūra, esmu viegli histēriskā sajūsmā) un modernā arhitektūra, normāla, ciešama un pabriesmīga - un miiiiilzīīīīīgos apmēros. Gan izmēros, gan kvantitātē. Aplūkojot to visu no iekšpuses, var sastapt joprojām nemirstošu padomju garu - niknas pārdevējas, pie kam šur tur joprojām ar ziliem plakstiem, rozā nagiem un lūpām (+ perlamutrs ūber alles) un zilos priekšautiņos un laiviņas formas pilnīgi nefunkcionālajās "cepurītēs". Vislabāk izskatījās grāmatveikals un krutais pārtikas veikals, savukārt PSRS laikus atsaucu atmiņā GUM (glavnij uņiversal magazin), kur tirgo drēbes, aksesuārus, somas, u.c.
Tur - interjers - Staļina ampīrs, preces - bezgaumīgas un lētas, piemēram, puķaini, mežonīgi koši kokvilnas halāti plašā spektrā, vēl plašākā - tirgus stila apģērbi, tur var iegādāties arī ārkārtīgi bezgaumīgas, mietpilsoniskas glezniņas, kružuļotas lampas, kristāla glāzes un brūnas gāzes plītis. Taču tur arī iegādājāmies 100% kokvilnas vietējā ražojuma kreklu tētim ļoti glītā violetā tonī. Nu ne jau viss ir tiiiik briesmīgi. Tikai ļoti daudz kas.
Saldumu veikalā varējām izpriecāties par iņterjer- sovjetskij, jau minētajām zili rozā pārdevējām un īstu pagātnes smaku. Un 1 000 000 šķirņu baltkrievu konfektēm.
Labā ziņa - viņu bibliotēka noteikti ir daudz šausmīgāka par mūsējo (man gan mūsējā tīri labi patīk, bet zinu, ka esmu retums) un uz tās ar LED gaismiņām tiek rādītas Chupa Chups un LG reklāmas.
Bijām arī divās pilīs, viss skaisti, viss labi, nav nekāda vaimandieniņ, tādēl nebūs interesanti lasīt.
Masļeņicu mums mēģināja kompensēt ar kroga apmeklējumu (mazliet a la baltkrievu Lido), gatavojāmies uz pankūku kalniem, dabūjām kāpostu salātus, boršču ar vistu (to abas ar mammu apēdām - lai neizmet to nabaga veģetāriešu neapēsto lopiņu ārā) un divas pankūkas ar divām kotletēm. Visi latvieši bija dziļi (arī gaļēdāji) samulsināti, mēs ar mammu savas kotletes atvedām sunim, (vismaz) suns bija laimīgs. Šņabi gan gribētāji varēja lietot, cik vēlējās, karafītes tika pastāvīgi uzraudzītas un uzpildītas.
Nākamajā nedēļas nogalē svinēju savas draudzenes Ilonas (man gan ir divas Ilonas, jāatzīst) vārda dienu - sākumā mājās un ar rosolu (tam nebiju gatava, taču biju pilnīgā sajūsmā, jo pa dienu bija aizmirsies paēst - gadās arī tā), pēc tam galvenā svinētāja vēlējās aplūkot "Četrus baltus kreklus". Ar prieku viņai pievienojos, jo atšķirībā no Ilonas, kas tur 1x sensenos laikos bija bijusi, es šo iestādi vēl savā mūžā nebiju apmeklējusi. Secinājums - izcili interesanti!
Ārkārtīgi plašs apmeklētāju spektrs - vecums variēja no 18 - 55, izskats - no bagātīgi krāsotām sievietēm apšaubāma garuma kleitās un, hm, nekrāsotām dāmām džinsos, balta dzinsa jaciņās un skrančī matu gumiju (skat. Sex and the City) franču bizes galā, līdz normāla paskata, glīti un gaumīgi ģērbtām, viegli krāsotām un visnotaļ saprātīgām būtnēm (tur, protams, es atļaujos ieskaitīt sevi, Ilonu un Svetu).
Vīrieši - vairs gan ne tik plašs spektrs. Daudzi klasiskos kreklos un klasiskos apakšgalos, daudzi - džemperos (viens - ar auseklīšiem), daži - t - kreklos, pāris Latvijas Kultūras akadēmijas stila hipsteru, kas bučojās (jā, jā, puisis ar puisi, izskatījās ļoti piemīlīgi) (un viens no tiem, savukārt, vēlāk sita man kanti), mums ar Ilonu un Svetu līdzi bija puisis hūdijā (tulkojums - jaciņā ar kapucīti), kedās un laškrāsas biksēs ar viegli pazeminātu stakli.
Un tur visi dejo. Un dejo kā pienākas - vīrieši ar sievietēm! Un vīrieši aicina dejot nepazīstamas sievietes! Tā kā tur ieradāmies ap trijiem naktī un daudzi bija sareibuši ne tikai no dejām, bet arī alkohola - bija vēl interesantāk. Citi atvainojas, ka aicina. Citi neatvainojas, bet ir ļoti pieklājīgi. Citi ir ļoti iereibuši un neatceras, ka viņiem ir atteikts, citi ir ļoti, ļoti, ļoti iereibuši un tādēļ saka Ilonai un mūsu pavadonim laškrāsas biksēs: "Tu viņai esi uztaisījis dvīņus, nu tad arī rūpējies, kā pienākas!" Un tad Ilona samulst, jo viņai doma par dvīņiem kopā ar jauku darbabiedru pat sapņos nav rādījusies, par seksu nerunājot (nu labi, par to es nezinu).
Un vēl tur piecos no rīta visus met ārā.
Savukārt šonedēļsnogali es pavadīju ar vecākiem, pavārgrāmatām, brāļiem, brāļadēliem, viņu sievām un bērniem, brālēniem un vienu ļoti mīļoties kāru suneni. Mierīgs noslēgums krāsainam mēnesim.
Pašās pirmajās marta dienās aizšāvām uz Igauniju,
Mūsu platuma grādos ūdeņi pamanās būt brūnganos toņos, tādēļ arī ledus gandrīz visur bija dzeltenīgi brūns, ne zilizaļš. Taču redzējām fantastiskas krāsu pārejas un dažādas faktūras, skaisti un iedvesmojoši.
Mēneša vidū devāmies uz Baltkrieviju, skatīties, kā svin Masļeņicu - pankūku svētkus. Jau iebraucot B., bija jūtams spēcīgs putenis, kas izdaiļoja ainavu (ļoti izteikta gaisa perspektīve, ieturēta melnbaltos toņos ir ārkārtīgi baudāma), pēc brīža, dekoratīvais putenis kļuva par puteni - sagūstītāju. Iestrēgām uz kaut kur Dieva aizmirstā vietā, ceļā starp Viļņu un Minsku, kopā ar vēl apmēram tūkstoti mašīnu uz 9 stundām.
Diezgan nožēlojama sajūta, kad saproti, ka lielākā izklaide ir skats, ka kādai no blakusesošojām mašīnām ir noriebies stāvēt un tā (neveiksmīgi) mēģina izkārpīties no kupenas. Vēl mums (atkal oldskūl - ar autobusu un Impro) tika rādītas filmas (atcerieties, autobusos ir TV), man par nelaimi - krievu klasika (Šuriks plašā spektrā, Briljanta roka un 12 krēsli), ko jau tā ne īpaši cienīju. Pēc 15. marta - ienīstu.
Gala beigās mums vēl palaimējās, ka tikām ārā (daudzi šoferīši palika uz ceļiem visu piekdienu, nakti uz sestdienu un daļu sastdienas, kamēr tika izrakti ar tankiem un sniega tīrītājiem, citiem paveicās un blakusesošo māju iedzīvotāji vienkārši aicināja nelaimīgos - nepazīstamus cilvēkus - palikt pa nakti pie sevis), jo putenis bija iesaldējis visu valsti un arī Etnogrāfisko muzeju, kur mēs bijām plānojuši aplūkot īsto Masļeņicu. Muzejā nebija darbinieku (iesprūduši pa ceļam), elektrības (ēē - arī iesprūdusi pa ceļam, acīmredzot), apmeklētāju (iesprūduši vai, prātīgi būdami, nemaz nemēģinājuši tikt). Tā nu ārkārtīgi smalki izbraukājām Minsku, ārkārtīgi kompetentas ļoti skaļi un daudz runājošas gides vadībā (sveika, migrēna!). Divreiz.
Minska ir 20. un 21. gadsimta auglis, viss, kas ir bijis vecs, nav izdzīvojis, viss, kas izskatās vairāk kā 100gadīgs, ir feiks - uzcelts no jauna. Plaši pārstāvēts Staļina ampīrs (50to gadu padomju arhitektūra, esmu viegli histēriskā sajūsmā) un modernā arhitektūra, normāla, ciešama un pabriesmīga - un miiiiilzīīīīīgos apmēros. Gan izmēros, gan kvantitātē. Aplūkojot to visu no iekšpuses, var sastapt joprojām nemirstošu padomju garu - niknas pārdevējas, pie kam šur tur joprojām ar ziliem plakstiem, rozā nagiem un lūpām (+ perlamutrs ūber alles) un zilos priekšautiņos un laiviņas formas pilnīgi nefunkcionālajās "cepurītēs". Vislabāk izskatījās grāmatveikals un krutais pārtikas veikals, savukārt PSRS laikus atsaucu atmiņā GUM (glavnij uņiversal magazin), kur tirgo drēbes, aksesuārus, somas, u.c.
Tur - interjers - Staļina ampīrs, preces - bezgaumīgas un lētas, piemēram, puķaini, mežonīgi koši kokvilnas halāti plašā spektrā, vēl plašākā - tirgus stila apģērbi, tur var iegādāties arī ārkārtīgi bezgaumīgas, mietpilsoniskas glezniņas, kružuļotas lampas, kristāla glāzes un brūnas gāzes plītis. Taču tur arī iegādājāmies 100% kokvilnas vietējā ražojuma kreklu tētim ļoti glītā violetā tonī. Nu ne jau viss ir tiiiik briesmīgi. Tikai ļoti daudz kas.
Saldumu veikalā varējām izpriecāties par iņterjer- sovjetskij, jau minētajām zili rozā pārdevējām un īstu pagātnes smaku. Un 1 000 000 šķirņu baltkrievu konfektēm.
Labā ziņa - viņu bibliotēka noteikti ir daudz šausmīgāka par mūsējo (man gan mūsējā tīri labi patīk, bet zinu, ka esmu retums) un uz tās ar LED gaismiņām tiek rādītas Chupa Chups un LG reklāmas.
Bijām arī divās pilīs, viss skaisti, viss labi, nav nekāda vaimandieniņ, tādēl nebūs interesanti lasīt.
Masļeņicu mums mēģināja kompensēt ar kroga apmeklējumu (mazliet a la baltkrievu Lido), gatavojāmies uz pankūku kalniem, dabūjām kāpostu salātus, boršču ar vistu (to abas ar mammu apēdām - lai neizmet to nabaga veģetāriešu neapēsto lopiņu ārā) un divas pankūkas ar divām kotletēm. Visi latvieši bija dziļi (arī gaļēdāji) samulsināti, mēs ar mammu savas kotletes atvedām sunim, (vismaz) suns bija laimīgs. Šņabi gan gribētāji varēja lietot, cik vēlējās, karafītes tika pastāvīgi uzraudzītas un uzpildītas.
Nākamajā nedēļas nogalē svinēju savas draudzenes Ilonas (man gan ir divas Ilonas, jāatzīst) vārda dienu - sākumā mājās un ar rosolu (tam nebiju gatava, taču biju pilnīgā sajūsmā, jo pa dienu bija aizmirsies paēst - gadās arī tā), pēc tam galvenā svinētāja vēlējās aplūkot "Četrus baltus kreklus". Ar prieku viņai pievienojos, jo atšķirībā no Ilonas, kas tur 1x sensenos laikos bija bijusi, es šo iestādi vēl savā mūžā nebiju apmeklējusi. Secinājums - izcili interesanti!
Ārkārtīgi plašs apmeklētāju spektrs - vecums variēja no 18 - 55, izskats - no bagātīgi krāsotām sievietēm apšaubāma garuma kleitās un, hm, nekrāsotām dāmām džinsos, balta dzinsa jaciņās un skrančī matu gumiju (skat. Sex and the City) franču bizes galā, līdz normāla paskata, glīti un gaumīgi ģērbtām, viegli krāsotām un visnotaļ saprātīgām būtnēm (tur, protams, es atļaujos ieskaitīt sevi, Ilonu un Svetu).
Vīrieši - vairs gan ne tik plašs spektrs. Daudzi klasiskos kreklos un klasiskos apakšgalos, daudzi - džemperos (viens - ar auseklīšiem), daži - t - kreklos, pāris Latvijas Kultūras akadēmijas stila hipsteru, kas bučojās (jā, jā, puisis ar puisi, izskatījās ļoti piemīlīgi) (un viens no tiem, savukārt, vēlāk sita man kanti), mums ar Ilonu un Svetu līdzi bija puisis hūdijā (tulkojums - jaciņā ar kapucīti), kedās un laškrāsas biksēs ar viegli pazeminātu stakli.
Un tur visi dejo. Un dejo kā pienākas - vīrieši ar sievietēm! Un vīrieši aicina dejot nepazīstamas sievietes! Tā kā tur ieradāmies ap trijiem naktī un daudzi bija sareibuši ne tikai no dejām, bet arī alkohola - bija vēl interesantāk. Citi atvainojas, ka aicina. Citi neatvainojas, bet ir ļoti pieklājīgi. Citi ir ļoti iereibuši un neatceras, ka viņiem ir atteikts, citi ir ļoti, ļoti, ļoti iereibuši un tādēļ saka Ilonai un mūsu pavadonim laškrāsas biksēs: "Tu viņai esi uztaisījis dvīņus, nu tad arī rūpējies, kā pienākas!" Un tad Ilona samulst, jo viņai doma par dvīņiem kopā ar jauku darbabiedru pat sapņos nav rādījusies, par seksu nerunājot (nu labi, par to es nezinu).
Un vēl tur piecos no rīta visus met ārā.
Savukārt šonedēļsnogali es pavadīju ar vecākiem, pavārgrāmatām, brāļiem, brāļadēliem, viņu sievām un bērniem, brālēniem un vienu ļoti mīļoties kāru suneni. Mierīgs noslēgums krāsainam mēnesim.
25 marts, 2013
Baraka un Samsāra
Kārtoju papīrus, kārtoju datoru, kārtoju savu IMDB lapu. Kārtojoties tiku līdz virsrakstā minētajām filmām, kuras abas esmu redzējusi - Baraku rādīja Kultūras akadēmijā, operatormeistarības nodarbībā, Samsāru pagājušogad noskatījos pati.
Starp citu, pēdējā laikam mazliet vainīga pie manas ilgstošās atturēšanās no gaļas.
Par filmām:
to oficiālā mājaslapa ŠEIT
to IMDB.com lapas šeit un šeit
treileri - Baraka:
Samsara:
Abas filmas ir dokumentālas, savādāk nevar pateikt kā vien - par dzīvi - ārkārtīgi daudzu, ārkārtīgi skaistu kadru virknējumi, par dabu un tās ritumu, par cilvēkiem, par dzīvibas ritumu, par rituāliem, par pasauli visā tās krāšņumā un cilvēkiem to niecībā.
Izcils operatoru darbs, lieliska montāža, neaprakstāma pēcsajūta.
Par atturēšanos no gaļas citāts no vēstules draudzenei, kas uz gadu aizklīdusi svešās takās:
"Lēnām kļūstu par svētdienas gaļēdāju - t.i., veģetēju 99% laika (nu jau būs kādi 3-4mēn., ja visu saskaita kopā, lai gan ar gaļu jau iepriekš nekad masveidā neesmu aizrāvusies), 1% apēdu tādēļ, ka tas nabaga zvērs jau ir gājis bojā un ja es viņu neapēdīšu, viņš tiks izmests, kas ir šausmīga necieņa vai arī ļoti gribas gaļu (un uzticos organismam, ka ja reizēm bļauj pēc kā tāda, tad laikam jau ka vajag viņam), kaut pēdējā reizē, lai cik ļoti gribētos gardi smaržojošo vistas kājiņu, apēst to nespēju. Mīkstčaule un dīvainā, normālu cilvēku acīs."
Un (diemžēl tikai pēc divu pāru īstas ādas zābaku iegādes ) sapratu, ka no ādas arī laikam lēnām varētu atteikties - vai iegādāties tikai lietotas mantas no īstas ādas. Nesaku, ka tā dzīvošu no šīs pašas sekundes un mūžīgi mūžos - tas būtu muļķīgi. Bet lēnām dodos tādā virzienā.
Starp citu, pēdējā laikam mazliet vainīga pie manas ilgstošās atturēšanās no gaļas.
Par filmām:
to oficiālā mājaslapa ŠEIT
to IMDB.com lapas šeit un šeit
treileri - Baraka:
Abas filmas ir dokumentālas, savādāk nevar pateikt kā vien - par dzīvi - ārkārtīgi daudzu, ārkārtīgi skaistu kadru virknējumi, par dabu un tās ritumu, par cilvēkiem, par dzīvibas ritumu, par rituāliem, par pasauli visā tās krāšņumā un cilvēkiem to niecībā.
Izcils operatoru darbs, lieliska montāža, neaprakstāma pēcsajūta.
Par atturēšanos no gaļas citāts no vēstules draudzenei, kas uz gadu aizklīdusi svešās takās:
"Lēnām kļūstu par svētdienas gaļēdāju - t.i., veģetēju 99% laika (nu jau būs kādi 3-4mēn., ja visu saskaita kopā, lai gan ar gaļu jau iepriekš nekad masveidā neesmu aizrāvusies), 1% apēdu tādēļ, ka tas nabaga zvērs jau ir gājis bojā un ja es viņu neapēdīšu, viņš tiks izmests, kas ir šausmīga necieņa vai arī ļoti gribas gaļu (un uzticos organismam, ka ja reizēm bļauj pēc kā tāda, tad laikam jau ka vajag viņam), kaut pēdējā reizē, lai cik ļoti gribētos gardi smaržojošo vistas kājiņu, apēst to nespēju. Mīkstčaule un dīvainā, normālu cilvēku acīs."
Un (diemžēl tikai pēc divu pāru īstas ādas zābaku iegādes ) sapratu, ka no ādas arī laikam lēnām varētu atteikties - vai iegādāties tikai lietotas mantas no īstas ādas. Nesaku, ka tā dzīvošu no šīs pašas sekundes un mūžīgi mūžos - tas būtu muļķīgi. Bet lēnām dodos tādā virzienā.
13 marts, 2013
2012 gada statistika
Nepagāja ne pusgads, kā statistika sastādīta!
Ārzemju ceļojumi: 2 (Stokholma, Parīze) + 2 (Krievija (Maskava, Magnitagorska), Daugavpils);
Pazaudētie koferi: 1gb;
Atrastie koferi: 1 gb (neticami!);
Iegādātā kosmētika: 1 000 000 vienību;
Filmas, īsas un garas: 4;
Sapņi par vīriešiem: Spaiks, Enģelis un Deimons (visi - vampīri no seriāliem, ja nu lasītājs nav par to informēts, tikko aptvēru arī abu pēdējo vārdu saderību), ;
Skarbā patiesība par vīriešiem: 2gb gaismotāji ar palielinātu, vairāki dīvainīši parkos un metro ar pazeminātu ĶMI (ķermeņa masas indeksu);
Pašas ĶMI: joprojām normāls, svārstīgs, bet kopumā ļoti, ļoti vidējs;
Vēlamais pašas ĶMI: zem normas, nesasniedzams;
Laulības: 2gb, manas - ar pilnmetrāžas aktierfilmu, draudzenes - zaļas un skaistas bez gala;
Kolēģi: 99% lieliski;
Melnie (tie kas angliski "blues", nevis "afroamericans"): daudz;
Baltie: krietni mazāk, bet bija;
Plāni skriet: joprojām ir, joprojām nepiepildīti;
Vēlme nēsāt mežģīnes: joprojām ir, joprojām nepiepildīta;
Pabeigtās skolas: 1gb., pagaidām vairāk negribu;
Gleznošana: 0 (bet šogad jau labojos)
Saplīsusī tehnika: 3 (dators, monitors, televizors, šujmašīna tikai tam gatavojas)
Kārtība mājās: nē, nē un vēlreiz NĒ;
Jaunas prasmes: 3 (adīšana, dzīvošana vienai, frizierēšana);
Vēlme pēc suņa (Džeka Rasela terjera vai takša): neprātīga;
Mirušie istabaugi: 2gb;
Iegūtie pastāvīgie darbi: 1 gb;
Zaudētie pastāvīgie darbi: 1, tas pats, kas iegūts un labi, ka tā;
Kontakts ar vāveru dzimtu: IR!;
Sliktas dūšas un reibstošas galvas: bieži;
Bērni: nav, bet patīk, maitas, aizvien vairāk;
Oficiāls paziņojums par vecmeitību: jā, ir;
Trešais blogs: jā, ir, protams, slinkoju ar rakstīšanu;
Briesmīgi mati: arī bija;
Izpīpētās cigaretes: 1 paciņa;
Garderobe: no krāsiņām aktīva virzība uz back in black vai vismaz: "sadošu pa seju", esmu panks/ģenerālis;
Identitātes krīzes: vismaz 4;
Plāni mīlēt cilvēkus: ar skaļu blīkšķi (burtiski, tramvajā, kad viens vietējais ārzemnieks vīrietis tāpat vien sadeva pa seju otram) izgāzās.
Ārzemju ceļojumi: 2 (Stokholma, Parīze) + 2 (Krievija (Maskava, Magnitagorska), Daugavpils);
Pazaudētie koferi: 1gb;
Atrastie koferi: 1 gb (neticami!);
Iegādātā kosmētika: 1 000 000 vienību;
Filmas, īsas un garas: 4;
Sapņi par vīriešiem: Spaiks, Enģelis un Deimons (visi - vampīri no seriāliem, ja nu lasītājs nav par to informēts, tikko aptvēru arī abu pēdējo vārdu saderību), ;
Skarbā patiesība par vīriešiem: 2gb gaismotāji ar palielinātu, vairāki dīvainīši parkos un metro ar pazeminātu ĶMI (ķermeņa masas indeksu);
Pašas ĶMI: joprojām normāls, svārstīgs, bet kopumā ļoti, ļoti vidējs;
Vēlamais pašas ĶMI: zem normas, nesasniedzams;
Laulības: 2gb, manas - ar pilnmetrāžas aktierfilmu, draudzenes - zaļas un skaistas bez gala;
Kolēģi: 99% lieliski;
Melnie (tie kas angliski "blues", nevis "afroamericans"): daudz;
Baltie: krietni mazāk, bet bija;
Plāni skriet: joprojām ir, joprojām nepiepildīti;
Vēlme nēsāt mežģīnes: joprojām ir, joprojām nepiepildīta;
Pabeigtās skolas: 1gb., pagaidām vairāk negribu;
Gleznošana: 0 (bet šogad jau labojos)
Saplīsusī tehnika: 3 (dators, monitors, televizors, šujmašīna tikai tam gatavojas)
Kārtība mājās: nē, nē un vēlreiz NĒ;
Jaunas prasmes: 3 (adīšana, dzīvošana vienai, frizierēšana);
Vēlme pēc suņa (Džeka Rasela terjera vai takša): neprātīga;
Mirušie istabaugi: 2gb;
Iegūtie pastāvīgie darbi: 1 gb;
Zaudētie pastāvīgie darbi: 1, tas pats, kas iegūts un labi, ka tā;
Kontakts ar vāveru dzimtu: IR!;
Sliktas dūšas un reibstošas galvas: bieži;
Bērni: nav, bet patīk, maitas, aizvien vairāk;
Oficiāls paziņojums par vecmeitību: jā, ir;
Trešais blogs: jā, ir, protams, slinkoju ar rakstīšanu;
Briesmīgi mati: arī bija;
Izpīpētās cigaretes: 1 paciņa;
Garderobe: no krāsiņām aktīva virzība uz back in black vai vismaz: "sadošu pa seju", esmu panks/ģenerālis;
Identitātes krīzes: vismaz 4;
Plāni mīlēt cilvēkus: ar skaļu blīkšķi (burtiski, tramvajā, kad viens vietējais ārzemnieks vīrietis tāpat vien sadeva pa seju otram) izgāzās.
Nu tā apmēram.
01 marts, 2013
Klintis, pasakas un Anna Kareņina.
Islandieši ir apbūruši mani - un visu pasali arīdzan.
Domāju par to, kā šī skarbā sala izveidojusi cilvēkus ar tādu "pasaule joprojām ir sena un pilna Gaismas un Tumsas būtnēm" sajūtu, kā tas ir saglabājies un kas tā ir par burvību, kas šo sajūtu liek sajust arī citiem.
Domāju arī par skandināviem - par to vienkāršo, tomēr īpašo dzīvesveidu, pasaules uzbūvi, kurā ratiņus ar bērniem var atrstāt ārā pie kafejnīcas, kamēr vecāki iekšā kafijo - un bērnu neviens nenosper, kur var mājas ārdurvis atstāt vaļā un neviens neko neaizstiepj, kur ir maz vārdu, bet daudz gaišu krāsu, tumšsarkanas mājas un klintis, karogu masti un akmeņaini ezeru krasti, fjordi, strautiņi un slavenais ziemeļnieku minimālisms - vienkāršība telpā, apģērbā, runā, dzīvošanā.
Tā es sēžu un sapņoju par redzamām un neredzamām pasaulēm, pilnām uguns, ledus un dažādiem pasakainiem kustonīšiem, kaut gan man būtu jādara pāris lietas - lai gan patīkamas lietas, tomēr no sapņošanas un prātošanas grūti atrauties.
Pirmkārt, jāsakravā somā nelielam ceļojumam,
otrkārt jāuzglezno zilas rozes uz sarkana fona draudzenes Annas Kareņinas stilā paredzētajai dzimšanas dienas ballītei. Svārkus līdz zemei un pieskaņotucepurīti plakanu, dekoratīvu matos spraužamu izskaistinājumu jau esmu pabeigusi (svārki man prasīja tieši apmēram 7 latus un pusmigrēnu, cepure - 1 stundu un aizsapņošanos par ziemeļiem), ar sajūsmu gaidu, cik lieliska pusaizmigusi Anna Kareņina būšu šovakar. Pusaizmigusi? Jā, man piemetušās iesnas un acis varu knapi noturēt vaļā par spīti tam, ka esmu pilnīgi izgulējusies.
Esmu nonākusi tādā, hmm, nožēlojamības līmenī, ka jebkurās viesībās, kur ierodos, man slēpti vai nu jau arī pavisam atklāti man parāda vienu vai vairākus puišus un paziņo, ka viņi ir brīvi. Sākumā man bija neērti, tad sapratu, ka par to ir vai nu jāgruzās (kas būtu pilnīgi normāli) vai vienkārši jāuzjautrinās. Es pieturēšos pie otrā!
Tātad, dodos iekrāmēt ceļasomā citronus, medu un ūberlielu paku ar kabatslakatiņim.
Bet lai jums, mani mīļie 2 lasītāji (mamma un draudzene, nu labi es nedaudz pārspīlēju, varbūt jūs esat pieci), skaisti sapņi par Ziemeļu zemēm!
Domāju par to, kā šī skarbā sala izveidojusi cilvēkus ar tādu "pasaule joprojām ir sena un pilna Gaismas un Tumsas būtnēm" sajūtu, kā tas ir saglabājies un kas tā ir par burvību, kas šo sajūtu liek sajust arī citiem.
Domāju arī par skandināviem - par to vienkāršo, tomēr īpašo dzīvesveidu, pasaules uzbūvi, kurā ratiņus ar bērniem var atrstāt ārā pie kafejnīcas, kamēr vecāki iekšā kafijo - un bērnu neviens nenosper, kur var mājas ārdurvis atstāt vaļā un neviens neko neaizstiepj, kur ir maz vārdu, bet daudz gaišu krāsu, tumšsarkanas mājas un klintis, karogu masti un akmeņaini ezeru krasti, fjordi, strautiņi un slavenais ziemeļnieku minimālisms - vienkāršība telpā, apģērbā, runā, dzīvošanā.
Tā es sēžu un sapņoju par redzamām un neredzamām pasaulēm, pilnām uguns, ledus un dažādiem pasakainiem kustonīšiem, kaut gan man būtu jādara pāris lietas - lai gan patīkamas lietas, tomēr no sapņošanas un prātošanas grūti atrauties.
Pirmkārt, jāsakravā somā nelielam ceļojumam,
otrkārt jāuzglezno zilas rozes uz sarkana fona draudzenes Annas Kareņinas stilā paredzētajai dzimšanas dienas ballītei. Svārkus līdz zemei un pieskaņotu
Esmu nonākusi tādā, hmm, nožēlojamības līmenī, ka jebkurās viesībās, kur ierodos, man slēpti vai nu jau arī pavisam atklāti man parāda vienu vai vairākus puišus un paziņo, ka viņi ir brīvi. Sākumā man bija neērti, tad sapratu, ka par to ir vai nu jāgruzās (kas būtu pilnīgi normāli) vai vienkārši jāuzjautrinās. Es pieturēšos pie otrā!
Tātad, dodos iekrāmēt ceļasomā citronus, medu un ūberlielu paku ar kabatslakatiņim.
Bet lai jums, mani mīļie 2 lasītāji (mamma un draudzene, nu labi es nedaudz pārspīlēju, varbūt jūs esat pieci), skaisti sapņi par Ziemeļu zemēm!
11 februāris, 2013
Sīkumiņi
Sasodīc, gribēju ieturēt brokastpusdienas, bet pasākums ir apdraudēts - pēc ledusskapja atsaldēšanas esmu uzgriezusi parāk zemus grādus un man ir sasalis biezpiens un cukini. Bezpiedevu jogurts - vecais iepakojums - ciets kā akmens, svaigais - patīkami saldējumīgā konsistencē, tas gan ir labs, mmm!
Joprojām Akmansstils ir pusnobrucis, bet akcikskaisti lēnām aug. Tikmēr es sēžu citos smukumblogos (kas, jāatzīst nav viegli, jo šobrīd turu buru un turpinu savu "nedēļu bez krēmiem un balzamiem") un kostīmdrāmās - lasāmā un skatāmā veidā.
Gada statistika datorā tomēr ir nozudusi nezināmā virzienā (vai varbūt nekad nav eksistējusi? Vecums nenāk viens), tādēļ lēnām jāvingrina ierūsējusī atmiņa un jābūvē saraksts no nulles. Būs grūti.
05 februāris, 2013
Jocīgs ieraksts, man šķiet.
 |
| Neesmu oriģināla. Staprāns atkal. |
Diemžēl lieglaime izbeidzās jau, šķiet, aizaizvakar, kad, dodoties mājās, nogriezos ap stūri un uzskrēju virsū vienam vīram, kuram komplektā ar skaļu atraugu no mutes sāka šauties ārā īsts gobelēns (Izlaiduma gada segvārds mākslīgiem vēmekļiem). Bļeh, visu turpmāko ceļu uz mājām pavadīju pati gandrīz vemstīdamās, kur nu tur vairs ir vieta lieglaimei, hā!
Savu otro blogu esmu piebeigusi, tas ir fakts. Bet nav sanācis pieķerties padomu lūgšanai, kas to varētu ārstēt. Bet plānā jau jaunas lietas, ko tur varētu rakstīt, raksti par gleznām un kūkām, piemēram, mmmm.
Jo šodien plānoju cept rīt ciemosvedamu kūku, pilnīga murmurmurrr sajūta, tās kūkas tomēr jācep biežāk un jātaisa nākamā kūku balle un učeņu ballīte un cosmopolitan lasīšanas vakars un vēl visādi jauki vakari ar jaukiem cilvēkiem un uz katru no tiem taču var uzcept pa kūkai, ak, jel! Saldi sapņi pa galvu maisās, diez, kam jānotiek, lai tie aizpeldētu. Kas varētu būt vēl riebīgāks par gobelēniem, vajadzētu sākt morāli gatavoties.
Tad vēl vakar noorganizēju sev jaunas kosmētikas iegādes priekus jaunatvērtā veikaliņā, kura apmeklējumu no sirds gaidīju jau kādu laiku. Devos turp kopā ar Elīnu, taču viņai, kura nezināja, ko sagaidīt, diemžēl, izpalika burvīgās gaidu tirpas, kādas gandrīz nedēļu bija man, jo es zināju, ko sagaidīt.
Vēl vakarvakaru pavadīju zem lateksa kārtas (kas nav tik briesmīgi kā izklausās), un tad - zem bēbīšu eļļiņas kārtas (kas ir daudz briesmīgāk, kā izklausās, jo izrādās, man no tās ir alerģija un es pavadīju sirdi un nervus plosošas 10 minūtes ar mežonīgi niezošu seju, fakts, ka es pie tās netieku klāt, jo priekšā ir latekss, paniku nemazināja.
Taču lateksa nokasīšana, vēss ūdens un Bepantene krēms dara brīnumus, tādēļ man nekas vairs neniez, nekaist, nedz arī vairs ir koši sarkanā krāsā. Un uzreiz es daudz vairāk novērtēju savu normālo, ikdienišķo ādas stāvokli.
Tādas patīkamas lietas kā retie un īsie lieglaimes brīži ir tikpat vērtīgi kā ilgie un izrādās, ārkārtīgi lieliskie normālo sajūtu brīži ir jānovērtē, tāpat kā tas, cik lieliska ir apkure, kādā brīnišķīgā mājoklī tiek dzīvots un kādi nenovērtējami lieliski/burvīgi/izcili ir personīgi vecāki un cilvēki apkārt).
Diemžēl arī šis ieraksts nav no tiem aizraujošākajiem, man jāatvainojas tiem dažiem, kas to lasīs - mana humora izjūta joprojām vislabāk darbojas tad, kad man ir slikti. Un šobrīd nav slikti, cik neparasti. Vairs nav labi, kas, protams, ir progress, jo tad, kad ir labi, no lasītāja datora, manu blogu aplūkojot, līst cukursīrups, kas noteikti nav pārāk veselīgi klaviatūrai un cīņai par tīrību. Un vasaras mēnešos pievilina lapsenes, kas var izrādīties pat bīstami. Tātad, Stīna, for sake of those few readers You have - no more hapiness, if You want them to stay alive.
Sasodīc.
01 februāris, 2013
Lielais nedarbs nu ir veikts...ēē...mm.. eh, atskaņas izdomājiet paši.
 |
| Staprāns, atkal. |
Gandrīz mēnesi gandrīz bez datora&interneta - bet dzīva.
Atklāju TV priekus (trakoti intresanta izrādās, ka ir tā kaste, jedritvaimicīt!) , kārtoju māju, lasīju, lasīju, lasīju (100 vecie kriminālromāni un visi Hariji Poteri pieveikti), arī vēl kārtīgi pastrādāju, kā arī satiku savu Londonā dzīvojošo mīļo draudzeni - un aizvakar pabeidzām The Movie - Izlaiduma gadu. Svinēšana gan nebija tik vētraina, kā gaidīts, bet ļoti jauka gan.
Vakar no rīta modos ar īstu pēcballītes sajūtu (sajūta gan bija daudzkārt lielāka, nekā ballīte, kura to bija izraisījusi, mīklaini), bet pēc lēna dienas iesākuma pārējo laiku pavadīju ļoti patīkamā kompānijā un vieglā lieglaimē - un tā man gadās tik reti, ka to apzinoties, biju vēl lieglaimīgāka. Balts un pūkains, un ar lielām acīm, vienvārdsakot.
Diemžēl pašā, pašā vakarā pēc Canon Powrshot un Sony Cybershot nopietnas virtuālas izpētes un salīdzināšanas (nē, Stīna, Tev NEVAJAG jaunu fotoaparātu, NEVAJAG, lai cik viņš būtu mazs, bet tik sasodīti superīgs, lielisks un spējīgs, NEVAJAG!!! NEVAJAG!!!!! ) izdomāju sakārtot savu omystyle blogu - sen jau biju ieplānojusi tur iekārtot vairākas lapas/sadaļas. 3 stundas urbos, līdz, kā man likās, sapratu, kas jādara (angļu valoda man nav sveša, bet tiklīdz tur parādās ar datoriem/programmēšanu/ēē..datorēšanu saistīti termini, es vairs nesaprotu itin neko). Izdarīju. Un sapratu, ka, pirmkārt, tas nebija pareizi, otrkārt, es nespēju izdarīto izlabot. Nākamās 3 stundas pavadīju, izmisīgi tomēr mēģinot atgriezties vecajā sistēmā, bet neveiksmīgi. Tādad skaistas dienas uzvarošajā noslēgumā piebeidzu vienu savu
Tātad, liekoties gulēt 6os no rīta man bija iznīcināts mīļš blogs, taču - labā ziņa - arī vairāki plāni, kā turpināt cīņu. Tā kā šodien bija citas lietas darāmas, tad gaidam "to be continued...", cerams, asinīm neslacītu.
Par spīti tam joprojām ir laba sajūta, jo šodien uzšuvu vienu dzimšanas dienas (ko, [protams, biju palaidusi garām, kā jau vienmēr) dāvanu un gandrīz pabeidzu vienu citu (Ziemassvētku dāvanu. Pagājušo Ziemassvētku, protams.) un tagad jāiet pucēties, lai to pabeigto varētu nogādāt īpašniecei, kura tuvākajās dienās pazudīs no
Gada statistika būs,
kāds nejauks, smieklīgs ieraksts arī (labs noskaņojums diemžēl neveicina man tik tīkamo melno/pusmelno joku rašanos),
izbaudu brīvību un plānoju dažādus nelielus un vidēja izmēra plānus.
Labi.
05 janvāris, 2013
Not a 2012. gada statistika, diemžēl.
 |
| Šobrīd dažādu iemeslu dēļ 80tie gadi perinās manā galvā, tādēļ šī burvīgā bildīte. Džoana Kjūsaka kādā filmā, kuru gribu atšifrēt un noskatīties, jo izskatās burvīgi muļķīgi, urā! |
Mans dators ilgi cīnījās, bet beidzot padevās - un nu atrodas pie daktera. Vismaz jauki, ka kompānijai blakus ir arī monitors, kurš arī cīnījās, bet vēl nebija galīgi izbeidzies. Tagad abi veseļojas un ceru, ka nākošnedēļ būs mājās - un ar vecajām "iekšām". Jo tur bija arī gada statistikas mets, veidots pēdējo pusgadu, lai aizmirstos tikai daļa no visa.
Tā nu arī jaunais smukumblogs ir iesaldējies, pat īsti nesācies.
Tikmēr es izmantoju iegūto laiku (jo datoratkarība nav man pilnīgi svešs zvērs), lai kārtotu atvilknes un galvu un izmazgātu klaviatūru (tas nozīmē - noņemt visus taustiņus, ielikt siltā ziepjūdenī un pēc tamkārtīgi notīrīt, no pašas klaviatūras izkratīt kilogramu gružu un ar 15 ausu tīrāmajiem kociņiem un dezinfekcijas šķidrumu izberzt atlikušo. Un tad salikt atpakaļ taustiņus. Man izdevās!).
Te labi iederas Jāņa Ā. izteiktā atziņa, pieskaroties manai datorpelei (ak, jānomazgā arī tā, man liekas, tas var slikti beigties, jo pēc regulāras savu metāla ārdurvju mazgāšanas viņas sāka rūsēt), ka ļoti labi varot atšķirt sieviešu datorus no vīriešu datoriem - jo pele ir maigi krēmaina, murr!
Bezdatora izmisumā sāku lietot savu TV aparātu - un sapratu, ka LTV ir diezgan lielisks - kur citur es varētu uzzināt par surikātu dzīves peripetijām, Jāņa Poruka noslēpumiem un ieraudzīt uzrakstu E + MC(2), kas izveidots no dzīvām aitām (Jorkšīras) laukos - un to visu vienā dienā???
Učeņojos, strīpoju un laboju skolnieču darbus un jūtos (brīžiem) neprātīgi gudra. Patīkami, jāatzīst!
Abonēt:
Ziņas (Atom)